SVEŠS MANTOJUMS

1

- Tici man, šī būs labākā nakts tavā dzīvē! – Rebeka nosaka, neslēpjot sajūsmu savā balsī. – Nu vismaz līdz brīdīm, kad tev beidzot parādīsies puisis. –

Es vien nosmīnu, mūzikai kļūstot aizvien skaļākai un skaļākai. Pēc brīža mēs jau nokāpjam no koka taciņas, kura bija šurp vedusi, un pēdas apņem smiltis. Pludmali norobežojošie koki paliek aizmugurē, tagad acis ierauga pavisam citu skatu – milzīgu ugunskuru, dejojošus cilvēkus, gandrīz melnus jūras viļņus, tumšas debesis un tajā izsētas zvaigznes. Vēl elpu aizraujošāku to visu padara mūzika. Es nespēju to atpazīt, taču tai bez šaubām ir lipīgi vārdi un izcils ritms, kurš acumirklī uzlabo garastāvokli. Teju neapzināti uz lūpām parādās smaids. Katrs solis jau atdzisušajās smiltīs liek aizvien vairāk iejusties vakarā atmosfērā.

- Tā, stop! – Es biju tik ļoti iegrimusi apkārtnes pētīšanā, ka pat nemanīju draudzeni, kura nostājās manā ceļā. Pēdējā mirklī man izdodas nobremzēt un pārmetoši viņu uzlūkot.

- Pirms mēs sāksim meklēt sev kavalierus, ir jāizdara divas lietas. – Rebeka nopietni paziņo. Es jau paveru muti, lai protestētu, taču, protams, man neviens nedod tādu iespēju. – Pirmkārt, tev ir kaut kas jāizdara ar to šausmīgo apģērbu. –

Ar "šausmīgo apģērbu" meitene domāja manus džinsa šortus un īso kreklu. Manā skatījumā jau tas ir krietni vairāk, nekā apkārtējiem vajadzētu redzēt, taču es jau sen esmu iegalvojusi, ka Rebekai ir pilnīgi citi standarti. Viņa pati šobrīd ir ģērbta ļoti... atklātā peldkostīmā, un esmu visai droša, ka pat tas meitenei šķiet pārlieku noslēgts.

- Nē, nē, nē. – Es tūliņ sāku protestēt, ieraugot draudzenes ciešo skatienu. Tas skaidrāk par jebkādiem vārdiem saka :"Ko gan no šī visa varētu novilkt?". – Mani audzināja par kārtīgu un kulturālu cilvēku. –

Rebeka jautājoši paceļ uzaci, liekot mums abām iesmieties. Labi, varbūt es mazliet pārspīlēju.

Pēc brīža draudzene pasniedzas pie manis un izjauc zirgasti. Saulē jau mazliet izbalējušie brūnie mati nokrīt abpus sejai un Rebekai ir nepieciešamas vien pāris sekundes, lai izveidotu no šī haosa kaut ko ciešamu. Draudzene vēl brīdi vērtē manu izskatu, bet galu galā padevīgi nopūšas. – Otrkārt, mums ir jāsadabū alkohols. –

- Vai tu tiešām taisies piedzirdīt nepilngadīgo? Vai manai personīgajai auklei vajadzētu ko tādu darīt? – Izaicinoši jautāju, lieliski zinādama, ka Rebeka apzvērējās par manu drošību un labu uzvedību. Es gan esmu visai droša, ka manai mātei ir pilnīgi vienalga vai es dzeru alkoholu tik ilgi līdz es neguļu kādā grāvī. Fakts, ka viņa atlaida savu septiņpadsmitgadīgo meitu uz otru pasaules galu kopā ar Rebeku – pilsētas lielāko ballētāju, runā skaidrāk par skaidru.

Meitene nobola acis. – Mazāk kā pēc četriem mēnešiem tu būsi pilngadīga... Ja pieskaitīt tos deviņus mēnešus, kurus tu pavadīji kā embrijs, un vēl tos 20 gadus, kurus tu... –

Pirms Rebeka ir paspējusi atklāt manas eksistences pirmsākumus, es metos bāra virzienā. Mana draudzene tomēr prot pierunāt.

Pusstundu vēlāk es un viegli iereibusī Rebeka ar ceturto kokteiļa glāzi rokās stāvam pie ugunskura un smejamies. Es jau sen esmu aizmirsusi iemeslu šiem smiekliem, taču vakars un patīkamā atmosfēra visapkārt vienkārši neļauj palikt nopietnai. Es vienmēr esmu bijusi mazo "tusiņu" fane, kad visi cilvēki ir pazīstami un mēs varam brīvi sarunāties savā starpā, taču šodiena ir īpaša. Jūra, ugunskura sprakšķēšana, dejojošie cilvēki... Es jūtos brīva.

- Talija, paskaties! – Rebeka iesaucas, norādīdama uz kādu vīrieti pāris metru attālumā. – Es jūtu, ka viņš ir mana liktenis! –

Pirms draudzene ir paspējusi izdomāt vārdus abu nākamajiem bērniem, es viņu apstādinu. – Tu jūti alkoholu savā galvā. Un, kas ir svarīgāk, viņš ir precēts. –