SVEŠS MANTOJUMS

155

Smagajām metāla durvīm aizcērtoties, es nikni pagriežos pret savu kameras biedru. Vienīgais, ko šobrīd esmu spējīga pateikt, ir tas, ka viņš ir no ķīniešu klana un pēdējās stundas bija visai... pagrūtas. Seja ir pilna brūču, apģērbu vairs neglābs pat pasaulē labākais šuvējs.

Laikam jau no Dominika mūžīgajām mācībām ir kāda jēga, jo pirmām kārtām es ieraugu magu un vien tad – cilvēku. Tas savukārt nozīmē, ka es vispirms pārbaudu vai viņam ir kādi ieroči vai priekšmeti, kas spētu palīdzēt ar maģijas atņemšanu vai manis neitralizēšanu. Tikai tad es nedroši speru soli tuvāk.

Ja iepriekš vīrietis bija bezsamaņā vai vismaz tam tuvā stāvoklī, tad, sadzirdējis manu soļu skaņu, viņš vieglītēm paver gaiši brūnās acis, lai mani aplūkotu. Pat par spīti visai sliktajam izskatam, ķīnietim tomēr izdodas skaidri un gaiši parādīt vienu vienīgu emociju – pārsteigumu. Acīs skaidri ir lasāms, ka viņš mani atpazīst, taču negaidīja sastapt te. Šeit es esmu spiesta viņam piekrist. Arī es negaidīju, ka sastapšu sevi šeit. Sargi aizgāja, kas nozīmē, ka drīz jau man būs tā "brīnišķīgā" iespēja, satikties ar Džonatanu. Nezinu kādēļ, bet līdz ar katru nākamo mūsu tikšanās reizi, es viņu nīstu aizvien vairāk, it kā, jo vairāk es mīlētu Dominiku, jo mazāk vēlētos redzēt Džonatanu. Ņemot vērā, ka Teits neslēpj savus plānus uz mani, tas ir visai loģiski – varētu teikt, ka Džoantans, savā dīvainajā manierē, cenšas pateikt, ka viņš aizņems Dominika vietu. Nekā nebūs. Jā, es baidos no viņa, bet tas nenozīmē, ka viņš tik vienkārši varēs ar mani manipulēt un izmantot savām vēlmēm.

- Dzīvē tu izskaties īsāka. – Vīrietis negaidīti ierunājas čerkstošā balsī, liekot man neapzināti notrīcēt. Es nebiju pat iedomājusies, ka viņš spēj runāt. Ģeniāli, Talij, ģeniāli, tu nobijies no skaņas.

Es nebilstu ne vārda. Galvenokārt tādēļ, ka nezinu vai uz tādu apgalvojumu maz var kaut ko atbildēt. Kā viņš vispār mani zina?

- Es biju domājis, ka tu atrodies Salvadoru klanā. – Viņš turpina, vieglītēm sakustēdamies. Šķiet, vīrietis sekunžu laikā sāk atkopties. Nojausma gan saka priekšā, ka viņš bija speciāli tēlojis, ka ir tuvs bezsamaņai, lai sargi liktu viņu mierā.

- Tur es arī atrados līdz šim. – Īsi atbildu. Lai arī es to nejautāju skaļi, es saprotu, no kurienes viņam tāda informācija – ķīnieši ir pareģi. Šī spēja var lieti noderēt. Nebūšu pārsteigta, ka tieši tādēļ viņš te arī atrodas.

Tagad, kad viņš ir atvēris acis un mazliet iztaisnojies, es spēju saskatīt viņa izskatu. Ķermenis ir visai tievs, taču ir skaidri redzams, ka muskuļu tajā netrūkst. Skopā bārda un mati ir sirmi, ļaujot noprast, ka viņš dzīvo ne pirmo desmitgadi, pat simtgadi vien. Acīs ir lasāms savāds miers, it kā viņu nemaz neuztrauktu tas, ka viņš atrodas šeit.

- Kas jūs esat? – Es beidzot jautāju, joprojām neuzticīgi vērojot viņu. Magi nav cilvēki. Viņiem nedrīkst uzticēties pat tad, kad šķiet, ka viņi ir pilnīgi nekaitīgi.

- Lī. – Vīrietis īsi atbild, liekot man iekšēji nobolīt acis. Paldies, tas daudz ko izsaka.

- Viss skaidrs. – Sarkastiski attraucu, mazliet atslābstot un piesoļojot pie restēm. Plaukstas jau simto reizi apkļauj vēsās metāla margas, liekot cauri rokām izskriet vēl lielākam salam kā iepriekš. Šķiet, šīs kameras ir domātas, lai ieslodzītie nomirtu no pārsalšanas.

- Cik sen tu te atrodies? – Ķīnietis jautā. Lai arī viņu redzu vien ar acs kaktiņu, es tomēr jūtu sev piekalto skatienu. Viņš ir ieinteresēts. – Tu jau zini, kas notika?

Es pagriežos tik strauji, ka pār maniem pārsalušajiem locekļiem pārskrien nepatīkums stingums.

- Kas notika? – Pārjautāju, liekot viņam apmierināti pasmaidīt. Vai visi magi ir tik kaitinoši?

- Damians nogalināja savu tēvu un Teitu vadoni. Notika varas maiņa. – Viņš tomēr atbild, liekot man atkal atslābt. To es jau tāpat zināju. Ja Dominiks kaut ko grib izdarīt, viņš to izdara. Es zināju par viņa slepkavības plānu, centos atrunāt, bet tas āzis ir tikpat ietiepīgs, cik es. Atrunāt viņu būtu neiespējami. Krūtīs iezogas vaina sajūta. Lai cik ļoti viņš netēlotu no sevis ledus blāķi, viņš ir spējīgs uz emocijām. Es biju domājusi, ka sagaidīšu viņa atgriešanos un pārliecināšos, ka viss kārtībā, bet tagad viņš atgriezīsies, lai ieraudzītu, ka esmu zudusi.

- Vismaz pats Henrijs bija tam gatavs. Viņš zināja, uz ko iet. – Vīrietis vēl piebilst, liekot man saraukt pieri. Zināja? Kā to saprast?

- Kā viņš varēja to zināt? – Jautāju, balsī ieskanoties šaubām. Es gluži vienkārši neticu, ka kāds no Salvadoriem izstāstīja plānu Teitiem.

Uz vīrieša sejas parādās viegls smīns, acīm mani uzjautrināti vērojot. – No visiem cilvēkiem, tieši tu to jautā?

Vai šim kaitinošajam paradumam spēlēties ar sarunas biedru nebūtu uz vecumdienām jāzūd? Rodas iespaids, ka es runāju ar pusaudzi, ne sirmu vīrieti.

- Vai jums šķiet, ka to jautā kāds cits? – Aizkaitināti atcērtu.

Nekā. Nekādas reakcijas. Viņš vien turpina nogaidoši manī lūkoties, it kā es zinātu atbildi. Ja sākumā es vēl cenšos iespītēties, ar visu savu izskatu paust, ka gaidu atbildi, tad vēlāk tas apnīk.

Labi. Pieņemsim. Ko es zinu, bet citi nē?...

...

- Teiti neredz vīzijas. – Pēkšņi ieminos. Ķīnieša sejā uzreiz kļūst redzams apmierinājums, ļaujot noprast, ka domāju pareizā virzienā. Kā viņš vispār zina par manām vīzijām?

- Neredz gan. – Viņš apstiprina. Atkal iestājas klusums, manām smadzenēm izmisīgi darbojoties.

- Jūs? Jūs viņam pateicāt?

Es nezinu no kurienes tāds secinājums, bet tajā pašā laikā esmu droša, ka uzminēju pareizi.

- Karaliskā ģimene labi maksā par nākotnes pareģojumiem. – Viņš nokomentē, paraustot plecus.

Es tajā laikā cenšos aptvert notiekošo. Dominika tēvs zināja, ka nomirs šodien. Viņš zināja, ka tieši viņa dēls būs vainīgs viņa nāvē. Tieši tādēļ visu dzīvi Dominiks nebija gaidīts šajā mājā, tieši tādēļ viņš tika ignorēts.

- Kāda velna pēc tu to pateici? Tieši tādēļ šis murgs sākās! – Šokēti iesaucos, sperot soli tuvāk. Viņš neizkustas ne par centimetru.

- Meitenīt, es zinu par vīzijām daudz vairāk nekā tu pati. – Viņš izdveš. – Ja kaut kam ir lemts notikt, tas notiks, neatkarībā no visa pārējā.

Es sakožu zobus, ar varu liekot sev klusēt un nesist jau tāpat cietušajam vīrietim.

Tieši tajā brīdī, kad es taisos apveltīt vīrieti ar pāris "glaimojošiem" vārdiem, es sadzidu durvju atvēršanās skaņu un Džonatana balsi.