SVEŠS MANTOJUMS

EPILOGS

Hey, hey. 

I did it! Es BEIDZOT pabeidzu šo stāstu, šī ir pēdējā daļa. Šis stāsts bija grūtākais, kādu man jebkad ir nācies rakstīt, tādēļ ir dubults prieks, ka es varu beidzot to noslēgt. Domāju, arī jums jau bija pamatīgi apnicis tik ilgi gaidīt katru daļu. Tie, kas man seko jau ilgu laiku, zina, ka kādreiz es biju zināma ar savu regulāro daļu izlikšanu - daļas bija gandrīz katru dienu. Pēdējā pusgada laikā daudz kas ir mainījies manā dzīvē un no tā cieta arī daļas. Es iemīlējos un, kā jau zināms, tas pamatīgi maina mūs un mūsu prioritātes. Kādreiz es rakstīju, jo man tas bija nepieciešams - man bija daudz brīvā laikā un neizteikto emociju, kuras man vajadzēja dabūt ārā no sevis. Rakstīšana bija perfekts variants. Tagad man ir grūti rakstīt ne tikai laika trūkuma dēļ, bet arī tāpēc, ka es beidzot esmu laimīga. Es jau sen biju ievērojusi, ka daļu biežums ir saistīts ar manu pašsajūtu - jo sliktāk es jūtos, jo biežāk iznāk daļas. Varbūt tā ir sava veida terapija. 

Atbildēšu uz jautājumu, kuru man daudzi bija uzdevuši - vai es rakstīšu tālāk? Es nezinu. Es darīšu to tikai gadījumā, ja būšu pārliecināta, ka spēšu stāstu pabeigt un nebūs šīs garās pauzes. Šis stāsts tapa gadu! Es negribu to atkārtot. Tā nu vienkārši gaidiet ziņas (ja jūs tas interesē), es obligāti jūs jau iepriekš pabrīdināšu, ja izlemšu par labu rakstīšanai. 

Un tagad - patīkamu lasīšanu :)

* Dominika skatapunkts *

Skatiens neapmierināti pārslīd mākoņiem virs galvas. Vēl sekundi atpakaļ es biju siltajā Salvadoru klanā, bet tagad mani jau sagaida Izraēlas apmākušās debesis un visai drēgnais laiks. Ziemā šī vieta ir citāda kā to atceros.

- Paldies, gaidi mani te. Mēs atgriezīsimies. – Pasaku vīrietim, kura vārdu tā arī nepapūlējos uzzināt. Teleportētājs pamāj un apsēžas uz netālu stāvošā soliņa, nelikdamies īpaši ieintersēts manos plānos.

Es tajā laikā nopētu jau tik labi zināmo māju. Ja neskaita to, ka smilšainā zeme ir apaugusi ar zāli, šeit nekas nav mainījies. Minēšu, ka Matans nav pārmaiņu fans.

Spēris pāris soļus tuvāk, es ieskatos visos sev redzamajos logos cerībā tur ieraudzīt kāroto apveidu, taču vienīgais, kas paveras manam skatienam, ir Talijas mazais brālis, kurš sēž uz palodzes un spēlē spēlīti telefonā. Novērsis skatienu, es pakāpeniski nolaižu sienas, kuras sargā mani no apkārtējo domām. Tagad tās ieplūst manī, taču es neļauju tām sajaukties. Es ieklausos katrā balsī, vienu pa vienai tās atlasot, meklējot to vienīgo, man nepieciešamo.

Es dzirdu simtiem dažādu balsu – sava teleportētājpalīga, Talijas ģimenes, blakus esošo māju iedzīvotāju, pat elektriķa, taču neviena no tām nepieder Talijai. Es jūtos teju vīlies sevī – es biju pārliecināts, ka viņa devās tieši šurp.

Aizkaitināti sakodis zobus, es pilnīgi ieslīgstu sevī, precīzāk, savā saiknē ar Taliju. Mans ķermenis gluži kā radars sāk meklēt kaklarotu, ko biju dāvājis viņai. Kaut tā spītniece nebūtu to novilkusi...

Plakstiņi strauji atdarās.

Man bija taisnība! Viņa ir te, man bija taisnība! Protams, ka viņa ir te! Muļķis!

Kā es varēju aizmirst, ka Talijai ir talants uz nepatikšanām? Strauji apgriezies otrādi es sāku skriet pretējā virzienā no mājas. Šķiet, mans palīgs kaut ko nokliedz nopakaļ, taču es tam nepievēršu ne mazāko uzmanību.

***

Es apstājos vien tad, kad taciņu aizvieto nepatīkami slapjas un aukstas smiltis. Pludmale. Jā, tā pati pludmale, kur Talija mūs teleportēja pirms tam. No domas, ka viņa teleportējās šurp, jo tieši šī vieta viņai asociējās ar ģimenes sajūtu, liek sajust vainas pavedienus pakrūtē. Man bija jābūt tam, kas gādā, lai šī sajūta būtu ar viņu Salvadoru klanā. Bet, nē, viņai nācās meklēt to citur.