159

436 80 3
                                    

- Dom, beidz, man ir karsts! – Žēli noņurdu, cenzdamās tikt vaļā no segas, kuru vīrietis man uzgrūda virsū. Es zinu, ka vien nesen es gulēju Teitu pagrabā un salu nost, bet tagad viss ir krietni mainījies – es esmu Salvadoru klanā, kur vienmēr ir silts, esmu izdzērusi jau pusi Dominika dāvātās zaļās tējas un arī šī sega ir bijusi ar mani krietnu laiciņu. Mana āda jau ir sākusi degt no pārlieku lielā karstuma, bet vīrietis, šķiet, to uzsvērti ignorē. Katru reizi, kad es cenšos nogrūzt to, viņš ir man blakus, lai neļautu to izdarīt. Lieki teikt, ka tas ir kaitinoši.

- Dzer tēju un neņaudi. – Vīrietis īsi atcērt, pirms apsēsties uz krēsla man iepretim un salikt segas stūrus man uz kājām. Es veltu viņam vēl vienu nāves skatienu, pirms atgriezties pie tējas. Tās smarža ir pārsteidzoši līdzīga Dominika paša, it kā viņš būtu veidots no šīs tējas. Ja ņemt vērā viņa mīlestību pret to, tas ir visai iespējams. Varbūt zelts viņa asinīs sastāv no tējas.

Uz brīdi iestājas omulīgs klusums. Vīrietis mani vēro, es izliekos to nemanām, ļaujot savām domām plūst brīvā plūsmā. Es jau atkal esmu drošībā, es jau atkal par mata tiesu izvairījos no pamatīgām problēmām. Ja Džonatans mani atstātu tur... Nevienam nav zināms, par kādu elli tā vieta man pārvērstos. Ā, nē, ķīnieši noteiktu to zinātu.

Esmu dzimusi laimes krekliņā, tas ir pilnīgi droši, tomēr šoreiz tas liekas jau PĀRĀK aizdomīgi. Manu nāvi jau mēnešiem ilgi vēlas lielākā maģiskās pasaules daļa, bet es vēl spēju elpot, es vēl esmu dzīva. Tas pats par sev ir lielākais iespējamais brīnums. Tomēr balstiņa manā galvā nebeidz atkārtot, ka mans brīnumu limits ir izsmelts un aiz šī visa slēpjas kas vairāk. Es neticu, ka Džonatans tik viegli atļāva mums aiziet. Tas ir neiespējami. Viņš nebūtu to pieļāvis. Džonatans vienmēr gūst no situācijas maksimālo iespējamo labumu sev pašam, viņš nemēdz tā vienkārši atteikties no laimesta.

Pēc brīža es neizturu un paužu savas pārdomas skaļi, vienlaicīgi noliekot krūzi uz galda. – Tātad? Ko teica Džonatans?

Dominika acis tajā laikā neapmierināti vēro manis nolikto tējas krūzi, it kā es būtu to šķaidījusi pret sienu, ne vienkārši nolikusi malā. Viņam nepatīk nepakļautība. Nu, viņš zināja ar ko sapinās.

- Neko tādu, par ko tev vajadzētu šobrīd uztraukties. Problēma ir atrisināta, tu esi šeit. – Vīrietis izdveš katinoši mierīgā tonī.

– Zinu, ka tu to vēl īsti neproti ietekmēt, bet nākamreiz centies neteleportēties tieši ienaidnieka miteklī. – Viņš vēl piebilst, balsī esot dzirdamām uzjautrinājuma notīm. Ļoti "smieklīgi", Dominik.

- Neaizej no tēmas! – Iesaucos, segai mazliet noslīdot no maniem pleciem. Šķiet, teju instinktu vadīts, vīrietis pieliecas, lai to piekārtotu, taču šoreiz es to nepieļauju un izvairos. Nē, tagad es gribu dzirdēt atbildes, ne noņemties ar to sasodīto segu!

- Es jau sniedzu atbildi. – Viņš mierīgā balsī paskaidro. – Papildus komentāru nebūs.

Pēc tā viņš bezceremoniāli satver segas malas un aptin tās ap mani, it kā es būtu mazs bērns.

- Tā nav atbilde! – Spītīgi atcērtu, šoreiz pielēkdama kājās. Sega nokrīt man pie kājām, bet es to tik tikko ievēroju, jo uzmanību novērš muskuļi, kuri izrādās mazliet par vāju un nesagatavotu tamlīdzīgai stāvokļa maiņai. Ceļi nodevīgi ietrīcas. Iespējams, es būtu spējusi nostāvēt, bet Dominiks nedod iespēju to pārbaudīt, jo viņa rokas satver manu augumu.

- Tagad tu aizvērsies un iesi gulēt, jaunā dāma. – Vīrietis strikti nosaka, ar savu balss toni vien izslēdzot jebkādas nepaklausības iespēju. Lieki teikt, ka tas mani nokaitina. Goda vārds, viņam paveicās, ka šobrīd esmu pārgurusi un nespējīga viņam kaut ko nodarīt. Īsu brīdi manas zaļganās acis lūkojas viņa zeltainajās, kā mēģinot parādīt savu neapmierinātību ar tamlīdzīgu lēmumu, bet pretī esošais skatiens ir skaidrs – vai nu es aizvēršos, vai arī tas beigsies slikti.

Nekas, Dominik, šī ir tikai viena kauja. Uzvara šajā karā joprojām ir aiz manis.

Pirms es pati saprotu, kas notiek, viņš bez mazākās piepūles atrauj manu šķietami tonnu smago ķermeni no zemes un piespiež mani cieši sev klāt. Tas savukārt sniedz man lielisku iespēju dzirdēt viņa sirdspukstus un... smieklus. Nu, labi, tas tomēr ir Dominiks, būsim reāli, šī būtne nav spējīga smieties, bet es tomēr varu apzvērēt, ka dzirdēju ko līdzīgu smiekliem.

- Ja šis ir karš, tad tu zaudē ar rezultātu 0:9999. – Viņš iečukst man ausī. Viņš atkal uzdrošinājās ielavīties manās domās! Ar to pietiek, lai es notrīcētu un vienlaicīgi spēcīgi iesistu viņam pa krūtīm.

Nu...

Varbūt es pārspīlēju. Pavisam mazliet.

Sitiens nebija spēcīgs. Viduvējs. Mazliet vājāks par vidēju. Vārgs?

Labi, tas drīzāk izskatījās pēc mana mēģinājuma noglaudīt Dominiku, ne nodarīt jebkādu kaitējumu.

Ko? Es neesmu vainīga, ka pavadīju pusmūžību tajā sasodītajā pagrabā! Man ir tiesības tagad būt vārgākai par jaundzimušo. Tas gan nenozīmē, ka tas ilgs mūžību. Pietiks man izgulēties, kārtīgi paēst, kad Dominikam nebūs nekādas izredzes. Manas maģijas rezerves joprojām ir spēcīgākas par viņa.

- Un kā ir ar prāta rezervēm? – Mani iztrūcina vīrieša balss.Viņš jau atkal bija manā galvā! Nākas sakost zobus, lai novaldītu dusmas. – Tu vari būt spēcīgākais mags pasaulē, bet, kā jau tu pārliecinājies, ar to nepietiek, lai tu būtu neuzvarama. Tev būs jāvelta vēl krietns laiciņš, lai iemācītos izmantot šīs spējas, vienlaicīgi neaizmirstot arī par to, ka smadzenes tev ir dotas ar iemeslu. Taktika, domāšana vairākus soļus uz priekšu ir pamats visam.

Ja šos vārdus man teiktu kāds cits, viņš vairs nebūtu dzīvotājs. Bet tas ir Dominiks. Kopš sākta gala viņš ir bijis šāds – ass, tiešs, brīžiem pārlieku stingrs savos mēģinājumos mani "audzināt", un, iespējams, tieši tādēļ viņš ir vienīgais cilvēks, kurš jebkad ir ticis tik tuvu man. Es zinu, ka viņš uztraucas par mani vairāk nekā tie, kuri nopūš katru puteklīti no mana pleca. Dominiks māca mani izdzīvot un galā rezultātā tas ir noderīgāk nekā pārmērīgās rūpes.

Manījis, ka ir piesaistījis manu uzmanību, vīrietis turpina. – Izcilākie karavadoņi uzvarēja ne tādēļ, ka viņi bija veiksminieki. Veiksme smaida tikai tiem, kas ir to nopelnījuši. Labs stratēģis paredz ik katru iznākumu un ir gatavs attiecīgi reaģēt.

Mani lūpu kaktņi vieglītem paceļas. Tas nav izteikts skaļi, bet ir skaidrs, ka ar vārdiem "labs stratēģis" Dominiks saprot pats sevi.

- Tad jau tu paredzēji, ka es nonākšu pie Džonatana? Tu taču mums esi visugudrais. – Saldā balstiņā jautāju, lieliski zinādama, ka nevienam no mums tas pat prātā neienāca. Manu seju rotā nevainīgs smaids.

Ha! Uz īsu milisekundi es ieraugu viņa sejā apstiprinājumu tam, ka vārdi ir trāpījuši mērķī. Tad, protams, viņš uzvelk ierasto masku. Bet es to redzēju, Dom. Ar šo īso mirkli pietiek, lai mans garastāvoklis uzreiz uzlēktu pār vairākām iedaļām.

- Ak, cik tu mums gudra. – Viņš sarkastiski attrauc un tajā pašā mirklī es strauji zaudēju stabilitāti. Vīrietis atlaiž manu ķermeni, un es krītu, gravitācijai strādājot līdz sāpēm perfekti. Sirds acumirklī sāk sisties desmitreiz ātrāk, elpai ieķeroties krūtīs.

Vien tad, kad ķermenis atsitas pret gultas mīksto virsmu, es saprotu, ka vīrietis bija nogādājis mani līdz pat gultai un izlaida mani no rokām vien tad, kad atrados virs tās. Sasodīts!

Tas nemaina to faktu, ka mana sirds tikko piedzīvoja tādu triecienu, ka tā varētu pumpēt pat betonu asiņu vietā. Dominiks, velns lai viņu parauj!

- IDIOTS!!! – Skaļi nokliedzos, pat neapgrūtinādama sevi ar naida pilnu skatienu vaininiekam. Interesanti, kurš no mums pirmais novedīs otru līdz trako namam?

- Ej gulēt. – Viņš par atbildi vien noņurd. Man nav divas reizes jāsaka. Es neizkustos ne par centimetru, vien palieku guļam uz muguras. Vienīgā kustība ir acu aizvēršana.

Pusmiegā es jūtu kā Dominiks iekārtojas blakus, kaut ko nomurmina un tad jau mana apziņa ieslīgst brīnišķajā miega pasaulē, kurā neviens necenšas mani nogalināt.

SVEŠS MANTOJUMSTempat cerita menjadi hidup. Temukan sekarang