SVEŠS MANTOJUMS

26

Manas pirmās aizdomas uzreiz krīt uz māti – ierasties bez brīdinājuma ir viņas stilā, taču Dominika roka, kura apstādina mani no došanās iekšā, liek domāt, ka viss nav tik vienkārši. Vīrietis izskatās pēc kareivja pirms kaujas – gatavs jebkurā mirklī iznīcināt pretinieku. Es klusējot vēroju kā viņš aizver acis, kā uz kaut ko koncentrējoties, tad atkal atver. Tagad sejā ir lasāms aizkaitinājums, spēcīgs aizkaitinājums.

Ievilcis dziļu elpu, viņš ar vienu asu kustību atver durvis un bez jebkādas apskates dodas uz virtuvi, it kā šī būtu datorspēle, kuru viņš jau ir izgājis, un ir informēts par pretinieku atrašanās vietu. Es sekoju. Citos apstākļos es jau būtu tālēs zilajās, taču Dominika platā mugura rada drošības sajūtu. Varbūt tamlīdzīga uzticība man dārgi maksās, taču pārdomāt es netaisos.

Vīrietim bija taisnība. Tieši virtuvē mēs sastopamies aci pret aci ar negaidītajiem viesiem. Tie izrādās trīs vīrieši. Pirmais, pēc skata trijotnes līderis, ir ērti iekārtojies pie bāra letes ar vīna glāzi rokās. Kur viņš vispār rāva alkoholu? Dominiks to konfiscēja jau četras dienas atpakaļ, aizbildinoties, ka tas ir pārāk bīstami (varētu padomāt, ka es esmu mēnessardzīga un naktī varu nejauši to izdzert). Vīrietis izskatās pēc filmās tik bieži redzētajiem uzņēmējiem ar dārgiem uzvalkiem, kaklasaitēm un rūpīgi ieveidotiem matiem. Āda ir bāla un gluda, acis zilas un aukstas, bet pielaizītie, pelēkie mati liek domāt, ka matu kopšanas līdzekļu tajā ir krietni vairāk nekā pašu matu. Sejas izteiksme ir lepna un augstprātīga, lai arī ar ķermeņa valodu vīrietis ļoti uzkrītoši vēlas parādīt savu bezbailību.

Viņam aiz muguras stāv vēl divi cilvēki. Pirmais rudmatis ir man svešs, bet otrs... Gluži neapzināti es apstājos, bailēm iezogoties apziņā. Esmu viņu jau redzējusi, sapnī. Plikpauris, kurš nogalināja Gabrielu. Kopš tiem laikiem nekas nav mainījies, viņš joprojām ir ģērbies tumšā rokeru apģērbā, bet plikā galva spīd no loga plūstošās saules dēļ.

- Damian Henrij Teit... – Līderis pārtrauc klusumu, lielākam iespaidam ņemot mazu pauzi pēc katra vārda. Slaikais augums atkrīt krēslā, vīnam mazliet sašūpojoties. Augstprātīgā izteiksme pārslīd pāri Dominikam. – Mans dārgais brālis. –

Kā cilvēks var mani tik ļoti izsist no līdzsvara pasakot vien sešus vārdus? Teits? Dominika uzvārds ir Teits? Galvā ataust miglainas atmiņas par mūsu treniņu laikā apgūto. Teiti bija angļu klans. Es bez mazākajām problēmām varu noticēt tam, ka runātājs ir no Anglijas, gan izskata dēļ, gan tādēļ, ka viņš runā tīrā angļu valodā. Bet Dominiks? Iedegusī āda, brūnās acis, mati... nekas no tā neatbilst manā galvā esošajam tipiskā brita tēlam. Vēl jo vairāk, abi vīrieši ir pilnīgi dažādi. Liekas pilnīgi neiespējami, ka viņus savieno ģimenes saites. Brālis? Drīzāk es esmu Dominika māsa, nekā tas tievais sērkociņš ar pielaizītajiem matiem.

- Džonatan. – Skolotājs īsi attrauc, vienā vārda ielikdams visu savu nepatiku. Izskatās, ka attiecības viņiem nav tās labākās.

- Ak tad tomēr atceries mani, ko? – Vīrietis smīņājot jautā. – Tu tik sen neesi rādījies mājās, ka es jau sāku piemirst par tavu eksistenci. –

- Tāds arī bija mērķis. – Dominiks klusi nomurmina, pirms spert soli tuvāk. Skatiens pārslīd pāri abiem palīgiem ar acīmredzamu nicinājumu. – Es tā skatos, ka ar noslēpumu glabāšanu jums ir pašvaki. –

Manas šaubas par to, ka vīrietis ir anglis, sāk lēnām mazināties. Tas akcents... Neviens cilvēks nevar runāt ar tādu akcentu, ja vien viņš nav dzimis britu valstīs.

- Mēs kalpojam visam klanam, ne tev vienīgajam... – Rudmatis attrauc ar akmens cietu seju, kas ir visai piemīlīgi, ņemot vērā viņa īso, kaulainu augumu un bērnišķīgi apaļo seju ar vasaras raibumiem.