SVEŠS MANTOJUMS

55

- Novācies no ceļa, kretīn! – Mani pamodina skaļš kliedziens.

Es teju pielecu sēdus, knapi izvairīdamās no galvas atsišanas pret mašīnas durvīm. Pāris reizes samirkšķinājusi acis, es šokēti nopētu savu atrašanās vietu – mašīna, man sveša mašīna, kura brauc pa pārpildītu ceļu. Cauri atvērtajiem logiem salonā plūst cilvēku lamas. Kaut kādā veidā esmu attapusies tās aizmugurējos sēdekļos, uz kājām ir redzams pūkains pleds.

Kad es jau nospriežu, ka mani ir nolaupījuši, skatiens pievēršas mašīnas šoferim. Pār lūpām izlaužas atvieglota nopūta – pie stūres sēž Dominiks. Vīrieša mati ir saistīti mazā copē, bet kājās ir džinsi un krekls. Es cenšos atsaukt atmiņā pēdējos notikumus, taču atskāršu, ka tie ir visai miglaini. Mēs sēdējām alā, runājām ar Aleksandru, tad... šķiet, Dominiks un krievu klana vadonis aizgāja, lai kaut ko sagudrotu ar koijotiem... Izskatās, ka es pamanījos aizmigt.

- Cik ilgi es gulēju? – Pārtraucu klusumu. Es skaidri zinu, ka mags manīja manu pamošanos, taču neapgrūtināja sevi ar runāšanu.

- Vairāk kā diennakti. – Vīrietis izdveš, neveltīdams man ne skatienu.

Es ieplešu acis. Diennakti!? Nav brīnums, ka mana galva pulsē kā traka. Izlaizdama pirkstus cauri matiem, es nometu pledu un nolaižu kājas lejā no sēdekļiem. – Kas notika? –

- Konkretizē jautājumu. – Vīrietis bezemocionāli attrauc, izņemdams pagriezienu. Šobrīd mēs atrodamies kaut kādas pilsētas vidū. Spriežot pēc arhitektūras, tā vairs nav Libāna.

- Es... maz ko atceros. Kas notika pēc tavas un Dementjeva iziešanas no alas? – Mulsi jautāju. Atmiņas liekas... dīvainas. Nezināmu iemeslu dēļ, jo vairāk es par to domāju, jo vairāk man sāp galva un pakrūtē rodas satraukums.

- Es atgriezu Kongo magu spēju pārvērsties, krievi atņēma viņu spējas, nodzēsa liesmas un aizgāja. –

Mans nesaprotošais skatiens apstājas pie Dominika. Varbūt es izpūšu no mušas ziloni, bet vīrietis uzvedas dīvaini. Jā, viņš nekad nav bijis īpaša pļāpa, bet tagad rodas iespaids, ka viņš apzināti cenšas norobežoties – atbild īsi un nekonkrēti, acis ne reizi pat nepaskatījās uz manu pusi.

- Vai es uzspridzināju vēl vienu kalnu? – Drošības labad jautāju. Vai viņš būtu uz mani dusmīgs? Par ko? Zinot sevi, es varēju savārīt veselu čupu ar nepatikšanām. Varbūt mans atmiņas zudums ir organisma mēģinājums aizsargāties no šausmīgām atmiņām?

- Nē. –

- Tad kāpēc tu uzvedies tik dīvaini? –

Dominiks aizkaitināti nopūšas. – Džozefīne, es vadu mašīnu vairāk kā diennakti. Man nav nepieciešams cilvēks, kurš neprot pat pilnvērtīgi jautājumu noformulēt. –

ĀZIS! Es vēl vainīgajos palikšu?! Nekā nebūs!

- ES NEPROTU FORMULĒT JAUTĀJUMU!? – Nikni iekliedzos, nu jau atgādinot tos šoferus, kuri minūti atpakaļ mani pamodināja. – Varbūt tu vienkārši neproti sniegt normālu atbildi un man nākas katru vārdu vilkt ārā no tevis!? –

Vēl viena nikna nopūta. Viņam ir hiperventilācija!? Dominiks ir vienīgais, kuram izdodas mani nokaitināt ar elpošanu vien.

- Tu varētu apgūt manieres un neuzbāzties ar jautājumiem cilvēkam, kurš acīmredzot nevēlas atbildēt. –

- Bet kāpēc tu nevēlies atbildēt!? Ko es tev izdarīju, velns parāvis!? Tu vienmēr esi bijis kluss āzis, bet tu vismaz spēji runāt, neizgāžot uz mani savas dusmas! – Neslēpjot niknumu nokliedzos. – Tev ir PMS, vai kas ar tevi? –

Pirmo reizi kopš manas atmošanās vīrietis apvelta mani ar skatienu. Ne to draudzīgāko skatienu, ja jautāsiet manu viedokli.

- Vēl viens vārds un es pielietošu mentālo maģiju, lai tevi apklusinātu. –

Tas ir drauds? Mani cenšas iebiedēt? Ja tā, tad vidējais pirksts tev sejā, Dominik. Es nebūšu tā, kas uzreiz paklausīgi apklusīs.

- Tiešām? Tad es gribu izmantot savus pēdējos vārdus, lai tev paziņotu, ka uzvedies kā izlepusi blondīne! –

Uzreiz pēc tā es norobežoju savu prātu tāpat, kā biju to darījusi iepriekš. Šoreiz tas neprasa gandrīz nekādu piepūli. Es teju fiziskā līmenī jūtu kā Dominika maģija cenšas nojaukt manu aizsardzību, taču neļauju to izdarīt. Varbūt viņš ir vairāk pieredzējis, tomēr šoreiz es esmu izdevīgākā stāvoklī – atšķirībā no viņa, esmu izgulējusies, man ir lielākas maģijas rezerves, un es jau esmu apguvusi prāta aizsardzību pietiekamā līmenī, lai justos par sevi droša.

- Labi, kā gribi. Tikko tava prāta aizsardzība atslābs, es to izmantošu pret tevi. – Dominiks bezemocionāli attrauc. – Vismaz laiks nepaliks neizmantots. –

Es iekšēji novaidos. Prāta aizsargāšana bija domāta kā maga kaitināšanas elements, bet viņš to pārvērta par mācību stundu. Pagaišreiz man izdevās noturēt šo vairogu 10 minūtes. Šoreiz gan ir skaidrs, ka ar to būs krietni par maz. Lai jau būtu. Ja viņš vēlas karu, es viņam uztaisīšu karu. Ar šīm domām es pārlienu uz priekšējo sēdekli, speciāli atbalstot plaukstu pret viņa plecu. Ko? Es joprojām drīkstu viņu kaitināt, vai ne? Lai arī manī kūsā dusmas, es nespēju melot pati sev – es dievinu tamlīdzīgus strīdus. Tā man ir kā spēle. Kāda manis daļa tic, ka arī Dominiks ir līdzīgās domās.