SVEŠS MANTOJUMS

130

Ik katra cilvēka dzīvē pienāk brīdis, kad viņš ir vienīgais draugu lokā, kurš nepriecājas par kādu no pirmā acu skatiena šķietami labu notikumu pavērsienu. Šoreiz ir pienākusi mana kārta. Logans sekundes laikā ir pamodies, acis laimīgi mirdz. Rebeka un Leonardo ir atguvušies no šoka un tagad steidzīgi atgriež drēbes sev paredzētajās vietās. Arī Daniels viegli smaida, vērojot visu šo situāciju. Vienīgi es jūtu pašai līdz galam neizprotamu nepatiku. Es negribu redzēt tos abus kopā, pat vairāk, man nākas cīnīties ar dziņu, kas liek iebliezt viņiem pa galvu un aizvest katru uz savu klana galu.

Pēc pāris sekundēm abi mīlnieki nokāpj lejā pa kāpnēm. Rebeka bezbēdnīgi smaida, šķizdama aizdomīgi laimīga, ja ņemt vērā, ka mēs tikko pārtraucām ļoti karstu nodarbi, kurā ar zudušu kreklu neviens neaprobežotos.

Leonardo, tieši otrādi, nervozi kodī lūpu un pēta mūs ar aprēķina pilnu skatienu, it kā viņš jau censtos izskaitļot cik sekundēs spēs tikt no mums visiem vaļā.

- Ko jūs šeit darāt tādā agrumā? – Rebeka mazliet aizelsusies jautā, vienlaicīgi piekārtodama krekla lencīti. – Cik nu esmu dzirdējusi, treniņš ir vien pēc stundas.

Arī man tiek skatiens, uz kuru es atbildu ar bezemocionālu izteiksmi. Visas šīs dienas es biju brīnījusies, ka Rebeka mūžīgi kaut kur pazūd, viņu ir grūti sastapt mājās, taču norakstīju to uz viņas nevēlēšanos atrasties ar Dominiku vienā mājā (tobrīd man tas likās visai loģiski). Tagad izrādās, ka visu šo laiku viņa pavadīja ar to... radību. Pēkšņi krūtīs sāk durties vainas pavedieni. Kas es par draudzeni, ja pat neievēroju, ka labākā draudzene ir iepinusies nopietnās problēmās? Leonardo ir lielākais maita šajā klanā un Rebeka, protams, nolēma izvēlēties tieši viņu.

Skaidri zinādama, ka runāt ar Rebeku ir bezjēdzīgi, viņa ir vēl spītīgāka par mani pašu, es uzlūkoju Leonardo. Lai arī esmu galvas tiesu īsāka, tieši šajā brīdī es jūtos pārsteidzoši pašpārliecināta. Maniem draugiem nedrīkst darīt pāri.

- Vai tad tu nemeklēji kādu magu? – Indīgi jautāju. – Vai arī jums tas tā, viena rīta sakars?

Rebeka paliek ar atkārtu žokli. Man tiek TĀDS skatiens, ka es jau varu ieplānot savā dienas plānā sarunu paaugstinātos toņos par manu nepieklājību. Nav jau tā, ka šobrīd mani tas īpaši satrauc.

- Vai tad tev nebija jāplāno kāzas ar to Teitu kranci? – Leonardo atcērt, liekot man cieši sakniebt lūpas. Goda vārds, es neesmu no tiem cilvēkiem, kam patīk kauties, bet šis tips pamanās aktivēt manī noslieces, kuras man nemaz nav.

- Tu gribi palīdzēt? – Izaicinoši jautāju, pakāpjoties soli tuvāk. Logans nervozi iesmejas un iesaistās sarunā. – Talij, kā būtu, ja mēs dotos tālāk? Es gribu ēst, vēlams, ar visiem zobiem.

Es neko neatbildu, joprojām vērodama Leonardo. – Sākumā tu atšuj viņu, bet pēc tam izmanto? Nē, draudziņ, tā tas nestrādās.

Puisis neko neatbild, taču es manu acīs pavīdam aizvainojuma dzirkstij, it kā mani vārdi viņu aizskartu, kas liekas teju tikpat neiespējami kā saticīgas attiecības starp mani un Dominiku. Abi varianti liekas vienlīdz absurdi.

- Talij, nomierinies! – Rebeka aizkaitinātā, teju uzbrūkošā tonī nosaka. – Tu nevari neko spriest par mūsu attiecībām, jo tu neko par tām nezini!

- Man nekas nav jāzina par attiecībām, es zinu viņu! – Tūliņ atcērtu, iebikstot ar pirkstu pa Leonardo krūtīm. – Viņš meklē dzimtas turpinātāju, tu esi vien mantiņa viņa rokās.

Oj, oj, izskatās, ka esmu pāršāvusi par strīpu. Leonardo acis satumst un puisis ar vienu kustību atgrūž mani vairākus soļus tālāk. Man knapi izdodas izvairīties no paklupšanas aiz paliela puķpoda.

- Ei, ei, mierīgāk! – Logans nokliedzas, saķēris mani. Daniels nostājas starp mani un Rebekas jauno mīlnieku, acīmredzot juzdams, ka esam gatavi vēlreiz salauzt viens otram rokas.

- Ja jūs pastāstīsiet par šo kādam no klana, es pats personīgi parūpēšos, lai jūsu dzīve te pārvēstos par elli! – Leonardo dusmās nokliedzas, izvairīdamies no Daniela mēģinājumiem viņu satvert. Pēc tā puisis uzmet īsu skatienu Rebekai, vairākas reizes ieelpo un tad vienkārši aiziet, atstājot pagalam apmulsušo Rebeku ar mums.

Kretīns.