SVEŠS MANTOJUMS

42

Tikko es iekāpu mašīnā, es sapratu, ka Dominiks nav pārāk labā omā, tādēļ nolēmu vienkārši pagulēt un nekaitināt viņu (tas bija liels varoņdarbs no manas puses). Sapņu valstībā mani jau sagaidīja murgs, no kura atceros vien nepārejošas bailes un apdraudētības sajūtu, it kā es nemitīgi atrastos soļa attālumā no briesmām. Ņemot vērā izveidojušos situāciju, tas nav nekāds brīnums.

Kad es pamostos, nekas īpaši nav mainījies. Mašīna ripo pa man nezināmu ceļu nekurienes vidū. Ierastās ēkas ir zudušas, to vietā stājoties vientuļiem kokiem, ceļa zīmēm un laternām. Debesis ir palikušas nemainīgi zilas bez sīkākā mājiena uz mākoņiem.

Pulkstenis vēsta, ka esmu gulējusi divas stundas, taču manas smadzenes atsakās to pieņemt – ne tādēļ, ka atrodamies man pilnīgi svešā apkārtnē. Nē.Dominiks joprojām izskatās sasprindzis, pirksti ir cieši apņēmuši stūri, acis agresīvi vēro apkārtni, kā gaidot uzbrukumu no jebkuras puses. Tieši tāds pats vīrietis bija tad, kad es aizmigu. Man ir grūti saprast kā tas ir iespējams. Ceļš ir pustukšs, taču magu, šķiet, tas nenomierina.

Iepriekš es biju nolēmusi nekrist Dominikam uz nerviem, taču šoreiz esmu droša, ka vairs neaizmigšu, kas man neatstāj citus variantus.

- Tātad... – Nedroši iesāku. – Ko mēs tagad darīsim? –

- Brauksim līdz benzīntankai Haifā, tur piepildīsim bāku un paēdīsim. –

Protams, kad gan mans "mīļais" skolotājs ir devis tiešu atbildi?

- Un pēc tam? Es īpaši nezinu jūsu maģiskās padarīšanas, bet izdzīšana no klana izklausās pēc visai nepatīkamas lietas un, spriežot pēc tavas nespējas atslābt, tā nesola mums neko labu. –

Dominiks klusē. Mašīnas salonā ieplūst slāpēta riepu skrapstoņa ap asfaltu. Vīrieša sejas izteiksme slēpj jebkādas domas. Viņš var klusēt spītības pēc, viņš var klusēt tādēļ, ka nevēlas runāt. Varbūt viņš šobrīd galvā atkārto lazanjas pagatavošanas recepti. To pateikt ir neiespējami.

- Magu pasaulē klans ir galvenā aizsardzība. Tevi atpazīst pēc klana. Secinājumi par taviem paradumiem, īpašībām un spēku tiek vērtēti tieši pēc tā. Daudzi baidās aiztikt svešus magus vien tādēļ, ka vēlāk var ierasties arī citi viņa klana locekļi un tu vari būt nepietiekami spēcīgs, lai to pārdzīvotu. – Skolotājs beidzot ierunājas. – Nepiederīgie magi... Viņi kļūst par kārotu medījumu citiem. Lai arī es nekad neuzskatīju sevi par Teitu, viņu uzvārdu es nēsāju un tas mani pa daļai aizsargāja. Tagad šīs aizsardzības nav un jebkurš, kurš nebaidās riskēt, jau ir sācis manis meklēšanu. Šoreiz mans nesliktais maģiskais potenciāls strādā kā papildus vilinājums. Fakts, ka esmu kopā ar tevi, lielākās maģijas rezerves nesēju, nekādi neuzlabo mūsu stāvokli. –

- Tu esi optimists, ko? – Jautāju, lai arī vīrieša vārdi mani nobiedēja vairāk, nekā pašai gribētos atzīt. – Mēs neesam ne manā Latvijas mājā, ne tēva vai Rebekas mājā, bet atrast cilvēku, kurš patstāvīgi pārvietojas ir krietni grūtāk. –

Zinu, zinu, es cenšos sevi mierināt. Ko gan man citu darīt? Pirms visiem šie trakajiem notikumiem neviens nav centies mani nogalināt un mana nepieredzējušā psihe nav tam gatava.

- Neaizmirsti, ka tie ir magi, ne parasti cilvēki. – Dominiks attrauc. – Tikko Salvadori uzzinās par tavu atrašanos vietu, viņu teleportēsies šurp. Ķīnieši prot pareģot nākotni. Lai to izdarītu, viņiem vajag zinātu tavu vai manu izskatu. Visus satiktos ķīniešus esmu nogalinājis vai arī atņēmis viņu atmiņu, taču tas tik un tā paliek laika jautājums. Agri vai vēlu viņi mūs atradīs. –