SVEŠS MANTOJUMS

23

Es atsprāgstu savā krēslā tik tālu, cik tas vispār ir iespējams, taču tik un tā saņemu spiedošu, karstu uguns elpu sejā. Par laimi, gandrīz uzreiz tā mitējas un vēsais gaiss neļauj man nomirt no pārkarsuma. Labu brīdi vienīgais skaņas avots virtuvē ir ņaudošais kaķēns, kurš uzstājīgi prasa manu mīlestību. Es, savukārt, spēju vien neticīgi lūkoties uz sveci. Labā ziņa – tā vairs nekūst pilnībā, tagad ir apsvilusi tikai tās augšpuse.

Dominiks nav izkustējies ne par milimetru. Viņš joprojām sēž man iepretim pie letes ar sakrustotiem pirkstiem savā priekšā. Normāls cilvēks paliktu bez matiem, taču mans skolotājs, acīmredzot, pārāk mīl savas garās krēpes, lai ļautu tām nosvilt. Es neredzēju, ko viņš izdarīja, taču varu minēt, ka pie vainas ir tā pati barjera, kas iepriekš. Kopš nedēļu senās sarunas vīrietis vairs nekautrējas izmantot savu maģiju. Godīgi sakot, tas ievērojami sarežģī manas lomas spēlēšanu. Kā gan tu vari tēlot no sevis sarkastisku un kaitinošu pusaudzi, kad tavs skolotājs, šo vārdu vistiešākajā nozīmē, var nolīdzināt tevi ar zemi? Bet nevajag satraukties, es no savas lomas neatsakos un pagaidām man izdodas tai pieturēties.

Nedēļa ir pagājusi un tā izrādījās simtreiz produktīvāka nekā viss iepriekšējais mēnesis. Tagad man beidzot ir skaidrs šāda progresa iemesls. Iepriekš darbojās mana intuīcija, kura Salvadoru klanam vienmēr ir bijusi īpaši attīstīta. Tā man teica, ka es nedrīkstu ļaut maģijai "aktivizēties". Toreiz, kad mēs atgriezāmies no agrās rīta pastaigas, Dominiks man pastāstīja par maģijas pārvietošanu no viena cilvēka otrā. Ja es vēl neesmu ļāvusi tai plūst vienā ritmā ar sevi, ja es to nekontrolēju, atņemt to ir teju neiespējami. Tas būtu tas pats, kas mēģināt izliet ūdeni no trubas, kuru šūpina pa labi, pa kreisi horizontālā stāvoklī. Ūdens, iespējams, mazliet izliesies, taču ne tuvu tik daudz kā varētu, ja trubu vienkārši novietotu pareizā stāvoklī. Es esmu truba... Forši, vai ne?

Spriežot pēc šīs loģikas, man vajadzētu vienkārši ignorēt iekšpusē esošo maģiju un tad viss būs labi. Tas būtu mani pasargājis gadījumā ar Chongu. Pingam toreiz bija taisnība – mana maģija bija pārāk nestabila, lai to atņemtu. Pat ja neierastos Dominiks, vīrietis varētu nopietni ciest. Tamlīdzīga spēka atņemšana drīzāk traumēs ņēmēju, ne padarīs stiprāku. Ar tādu pašu rezultātu varētu nomest degošu sērkociņu un cerēt, ka tas trāpīs speciāli sagatavotā ugunskurā, nevis pašam matos. To nekad nevar zināt un paredzēt.

Rodas sakarīgs jautājums – tad kāda velna pēc tu tagad te sēdi un trenējies maģijā?

Nu... Trīs dienas atpakaļ es svinēju Rebekas dzimšanas dienu. Skaļa mūzika, pūlis, alkohols... Beidzās ar to, ka visa santehnika mājā izgāja no ierindas. Tualetes, dušas, izlietnes applūda. Īsāk sakot, māja pārtapa par akvaparku, bet es skrēju prom ko kājas nes, cerot, ka tas apstādinās pašas sataisītās šausmas. Protams, Dominiks kaut kādā maģiskā veidā (šo vārdu tiešākājā nozīmē) to visu uzzināja un nolamāja pamatīgāk nekā mani vecāki jebkad ir spējuši. Kopš tās dienas man tika aizliegts gandrīz viss, no kā sastāv parasta pusaudža dzīve – alkohols, cigaretes, narkotikas, lielas cilvēku kompānijas, atrakciju parki, visas vietas, kuras teorijā varētu radīt spēcīgas emocijas. Vīrietis jau no sākta gala bija mani brīdinājis par to, cik svarīgi ir apgūt maģiju un kontrolēt to, taču es tam nepievērsu īpašu uzmanību, kā jau vairumam no viņa teiktā. Spriežot pēc dzirdētā, gandrīz visi cilvēki, kuri ir saņēmuši spējas (un to nebija daudz), gāja bojā tieši tamlīdzīgu negadījumu rezultātā. Es, vai ziniet, gribu dzīvot.

Es tiešām nezinu, kas notika nedēļu atpakaļ. Dominiks vienkārši parunāja ar mani – mierīgi, bez cenzūras vai "stūru noapaļošanas". Arī maģijas iedarbību es nejutu. Vīrietim izdevās mani pārliecināt, un es nolēmu noticēt. Ļoti iespējams, ka nākotnē tas arī kalpos par iemeslu manam kritienam, taču es uzticos intuīcijai tāpat kā iepriekš. Tā saka, ka es drīkstu izmantot maģiju Dominika klātbūtnē un kas gan es esmu, lai strīdētos? Diemžēl, īpaši daudz informācijas par viņu pašu es neuzzināju, jo tikko es pārgāju uz personīgiem jautājumiem, vīrietis šūpoja galvu un teica, ka tas neattiecas uz lietu. Man atliek vien minēt, ka viņš ir no Gabriela klana, jo... būsim reāli, pēc angļa, krieva, ķīnieša vai afrikāņa viņš neizskatās. Brazīlietis? Visticamāk. Iedegusi āda, biezi, brūni mati, brūnas acis un dienvidnieciski vaibsti... Nevienam citam klanam tas nav raksturīgi. Nesakritība ir viņa uzvedībā. Es vienmēr esmu uzskatījusi brazīliešus par dienvidu cilvēkiem – brīviem no kautrības, skaļiem, aktīviem un pozitīviem. Dominiks ir pilnīgs pretstats – noslēgts, stingrs un disciplinēts. Smiekli no viņa mutes ir tas pats, kas karsta vasara Latvijā – reta parādība.

- Jau labāk. – Skolotājs pārtrauc ieilgušo klusumu. – Šo jau var saukt par kontrolētu maģiju, apsveicu. –

Es samirkšķinu acis. Ko, piedodiet? Viņš tikko pateica kaut ko labu vai man ir halucinācijas?

- Uguns bija metru augsta! Kopš kuriem laikiem to var saukt par kontroli? – Neticīgi jautāju.

Dominiks parausta plecus, it kā tas nebūtu nekas dīvains. – Ja tu pārvaldītu to niecīgo spēku, kas parasti ir taviem vienaudžiem – magiem, viss būtu kārtībā. Tagad tu vienkārši vēl neproti aprast ar tev dāvāto enerģiju, nezini, kas ir daudz, un kas – maz. Tas ļoti ātri mainīsies. –

Es atkal paveros uz sveci. Augša ir izkususi, taču es nojaušu, ka pie vainas ir uguns milzīgais apmērs ne tas, ka es atkal aizdedzināju visu daktu, kā tas notika iepriekš.

- Pamēģini vēlreiz, taču pieliec desmitreiz mazāk spēka. – Dominiks nosaka, norādīdams uz sveci. Es klusībā apsveicu pati sevi – šī ir pirmā reize, kad atkārtotam mēģinājumam izmantoju iepriekšējo sveci.

Es paklausīgi atkārtoju visu iepriekš darīto tikai ar krietni mazāku spēka apjomu. Pašā sākumā man bija nepieciešamas vairākas minūtes, lai vispār noskaņotos, taču tagad viss notiek teju neapzināti. Man nav ilgi jādomā, kaut kas jāiedomājas. Tas darbojas tāpat kā muskuļi. Mēs nekad nedomājam :"Un tagad pacel roku", tā vienkārši paceļas. Tāpat arī maģija neprasa manu īpašu atļauju.

Svece aizdegas ar aptuveni 10cm augstu liesmu – joprojām pārāk lielu, taču krietni mazāku nekā iepriekš. Uz lūpām parādās smaids. Man izdevās! Man tik tiešām izdevās. Vēl pāris dienas atpakaļ es uzskatīju, ka esmu bezcerīgs gadījums un tagad notiek šis!

- Tu to redzēji? – Laimīgi jautāju. – Tev ir ģeniāls skolnieks! –

Dominiks par atbildi vien vieglītēm nošūpo galvu un pārvelk ar roku pār sveci. Liesma uzreiz nodziest, liekot man neapmierināti iesaukties. – Ei, kāpēc tu bojā manu mākslas darbu!? –

- Vēlreiz. – Vīrietis nosaka, ignorēdams manu piezīmi. Es nopūšos. Tagad visu atlikušo dzīvi es pavadīšu dedzinot svecītes?