SVEŠS MANTOJUMS

71

- Tu pat iedomāties nevari kā es gribu tev tagad iesist.

Tieši šādi ir mani pirmie vārdi Dominikam, kad viņš beidzot atver acis. Džonatans pirms aiziešanas bija piedāvājis palīdzēt nogādāt manu dārgo skolotāju viesnīcas numuriņā, bet es, kā jau es, tūdaļ atteicos. Esmu pieaugusi un neatkarīga, varu pieņemt lēmumus patstāvīgi...

Tieši šī iemesla dēļ es nosēdēju stundu netālu no viesnīcas rezerves izejas. Es, protams, centos pabīdīt Dominika guļošo ķermeni, bet drīz vien kļuva skaidrs, ka neesmu spēkasieva. Rebekai bija teiciens "skaistums prasa upurus", tagad esmu gatava šim izteicienam pievienot arī "skaistums ir smags". Dominika trenētais, iedegušais ķermenis ir ļoti skaists vien līdz brīdim, kad tas ir jāpārvieto.

Vīrietis nesaprotoši samirkšķina acis, pirksti iegrābjas zemē, kā nespējot visa notiekošā realistiskumam. Šī ir viena no tām retajām reizēm, ka redzu Dominiku pārsteigtu, ārpus savas mūžīgās gatavības cīņai.

- Tu palaidi garām baigo tusiņu. – Izdvešu. Zeltainās acis tūliņ pievēršas man. Maga reakcija sasilda manu sirdi – viņš atslābst. Varbūt ne pilnībā, bet mans apveids lika vīrietim atslābt.

- Kas notika? Kur ir Teiti?

Es skaļi nopūšos. Dominika pamošanās, protams, ir labs sižeta pavērsiens (katram stāstam ir nepieciešams kāds pievilcīgs āzis), bet šobrīd es neesmu noskaņota atkal atgriezties pagātnē un atcerēties notikušo. Nē, paldies.

- Kā lai to pasaka... – Stiepti iesāku. – Īsumā, tavs apburošais brālis mani bildināja, piedāvāja pārvākties uz Teitu klanu, viņš pat atļāva paķert līdzi Halku! Tu neļāvi par to pat domāt. Ak, jā, Džonatans arī teica, ka varēšu saukt Rebeku un mammu ciemos kad vien vēlēsos. Viņa palīgi palīdzēja mums sarīkot īsu, tīri simbolisku svētku ceremoniju par godu šim notikumam. Es gaidīju, kad tu pamodīsies, lai piedāvātu tev kļūt par vedēju. Nu, kā tev patīk mūsu ideja? –

Dominika sejas izteiksme...

Šķiet, viņš vēl nav atgājis no bezsamaņas... Vēl jo vairāk, šķiet, viņš tūliņ tajā atgriezīsies. Tādu nesapratni vīrieša sejā es neesmu redzējusi jau sen. Dominika lūpas ir pavērtas, brūnajās acīs ir lasāms neviltots šoks. Parastos apstākļos uzreiz būtu skaidrs, ka es vien ākstos, bet tagad mags vēl nav atgājis no lodes blakusefektiem un domāšana ir bremzēta. Pat ļoti.

Es gan nejūtos diez ko vainīga. Pat otrādi, es elpoju ar pilnu krūti, zinot, ka beidzot varu jokot. Iepriekšējās nedēļas bija mana personīgā elle. Visas tās oficiālās attiecības... tas nav mans. Man ir nepieciešams cilvēks, kuram varu stundām ilgi stāstīt lielākās pasaules muļķības un saņemt vismaz kaut kādu reakciju. Nav svarīgi – pozitīvu vai negatīvu. Kādreiz Dominiks bija allaž mani lamājis par jokiem, bet tas darīja mani savādi laimīgu.

Pēc krietna brīža klusuma mana maska tomēr krīt, un es iesmejos, viegli uzsizdama Dominikam pa plecu. – Nomierinies, brāl. Viss ir kārtībā. Džonatans&Co ir prom.

Nesapratne no šiem vārdiem tikai vairojas. Mags pieceļas kājās, ar muguru un roku balstoties pret sienu. Uzreiz ir skaidrs, ka līdzsvars dotajā brīdī nav viņa stiprā puse, un nāksies vēl kādu laiciņu pagaidīt, lai ieraudzītu skolotāju savā ierastajā, mūžīgi neapmierinātajā tēlā.

- Kas notika? – Viņš atkārto jautājumu, izvilinot no manis vēl vienu nopūtu, vēl skaļāku kā pagaišreiz.

Bet es padodos. Jā, Dominiks šobrīd nav savā labākajā formā, bet viņš joprojām var iemest mani kaktusu audzē, ja to ļoti vēlēsies. Tā nu es pavēstu par lodi, kuru viņš saņēma tikko spēra soli ārpus viesnīcas, pastāstīju par to kā Džonatans jau bija gandrīz atņēmis manas spējas, bet man izdevās kaut kādā veidā apgriezt procesu pret vīrieti pašu. Pastāstīju par to, ka uzstādīju ultimātu – vai nu viņi izārstē tevi un iet prom, vai arī es atņemu viņu spējas. Teiti aizgāja, bet es sēdēju te veselu stundu līdz mags beidzot izlēma pagodināt mani ar savu klātbūtni dzīvo pasaulē.

Vai es izlaidu kaut ko? Vai kaut kur šī stāstījuma nobeigumā nebūtu jābūt daļai par manu un Džonatana skūpstu?

Nē, man tā nešķiet. Ir lietas, kuras pat visuzinošajam Dominikam nav jāzina.

Es vairs neesmu tā skolniece, kas bija pāris mēnešus atpakaļ. Tagad es aprauju visus vīrieša mēģinājumus ielīst manā galvā jau pie paša pamata. Tev to labāk nezināt, Dominik.