SVEŠS MANTOJUMS

34

Diena izvēršas tik produktīva, cik tas vispār ir iespējams svešā valstī. Paēduši brokastis, mēs dodamies uz lombardu. Es tajā brīdī jau nodomāju, ka vīrietis taisās mani ieķīlāt (pēdējā laikā esmu radījusi tik daudz problēmu, ka tas nebūtu īpašs brīnums), taču viņš vien iegādājas telefonu... drīzāk ķieģeli. Esmu visai droša, ka šis modelis iznāca vēl pirms manas dzimšanas. Uz manu jautājošo skatienu Dominiks atbildēja ar īsu lekciju par to, cik mūsdienu telefonus ir viegli izsekot, un cik labi šajā ziņā ir vecie primitīvie aparāti. Es nospriedu, ka sava loģika tajā ir, taču lietojot tamlīdzīgu saziņas līdzekli, sajutos kā vecās paaudzes cilvēks. Ne tādēļ, ka manās rokās atradās retro priekšmets (lai arī tas deva savu ieguldījumu), bet gan pilnīgas nesapratnes dēļ. Maniem vecvecākiem nav ne jausmas kā lietot jaunos telefonus, man ir tā pati problēma ar vecajiem. Kā to kluci vispār lietot? Galu galā Dominikam nācās izdarīt visu manā vietā (pat aizsūtīt īsziņu skolotājai par to, ka es esmu saķērusi šausmīgu vīrusu) un man atstāt vien runāšanu ar Rebeku.

Pār viņas lūpām nāca tāda jautājumu straume, ka es gluži vienkārši nespēju tiem izsekot. Galu galā meitene uzzināja pašu minimumu – es esmu Izraēlā, kaķis ir jāpabaro un ik pa laikam jāiztīra kastīte, vēlams veltīt vismaz mazliet uzmanības, virtuve ir katastrofa, jo mani centās nogalināt trīs traki angļi. Draudzene tikai vēl vairāk apjuka un uzdeva vismaz 20 jautājumus 30 sekuņžu laikā, taču Dominiks jau bez tā skatījās uz mani pārmetoši par tādu informācijas noplūdi, es vairs nevarēju neko teikt. Pats vīrietis iztērēja ne vairāk kā 3 sekundes, lai īsi pavēstītu :"Nebūšu skolā nenoteiktu laika posmu ģimenes apstākļu dēļ". Viss. Nekādu sveicienu, plašāku skaidrojumu vai atbildes sagaidīšanu nebija. Esmu visai droša, ka mana sms bija garāka, nekā skolotāja zvans. Pēc tā ierīce devās aizraujošā ceļojumā par pilsētas notekūdeņiem, un mēs to vairs nekad neredzējām.

Tad Dominiks mūs aizstiepa uz apģērbu veikaliem, un tas bija neciešami. Man ir nācies iet uz tirdzniecības centriem kopā ar Rebeku un, ticiet man, jau to ne katrs būtu spējīgs izturēt. Biju maldīgi uzskatījusi, ka nekas sliktāks šajā dzīvē nevar būt. Var gan. Šo nelaimi sauc Dominiks un tai ir pilnīgi vienalga par citu viedokli.

Drēbju pielaikošana? Apskatīšana? Variantu salīdzināšana? – nē, nekas no tā nebija vīrietim pa prātam. Viņš vienkārši iebrāzās veikalā, paķēra pirmo, kas iekrita acīs, un devās pie kases. Vēl jo vairāk, Dominiks izvēlējās ne tikai savu apģērbu, bet arī manu!

Varētu teikt, ka man neatlika cita varianta, kā samierināties un ar bezcerību vērot kā skolotājs paiet garām pakaramiem, gandrīz no katra paķerot pa apģērba gabalam. Cena bija mazsvarīga. Vai viņš vispār skatījās uz etiķetēm? Šaubos.

Apakšveļas nodalījumā bija īpaši "jautri". Paprasīt vismaz manu izmēru? – Pārāk daudz prasīts no tādas zvaigznes kā Dominiks. Ik pa laikam man tik uzmesti vērtējoši skatieni, kas iepriekš mani nebija īpaši satraucis, bet tieši šajā nodalījumā lika justies tik neērti, cik tas vispār var būt. Pat Rebeka, kura nokliedzās pa visu veikalu, ka manas krūtis ir kļuvušas par izmēru lielākas, jo tuvojas mēnešreizes, palika zaudētājos.

To īso brīdi, kuru mēs tur pavadījām, es negribēju neko vairāk kā iebliezt viņam pa galvu, aizstiept ķermeni līdz kādām attālākam veikala nostūrim un izmantot jauniegūto brīvību, lai mierīgi aplūkotu veikalā esošo apģērbu. Protams, man tas neizdevās.

Rezultātā mēs (Dominiks) iegādājās apģērbu, kura izmaksas izrādījās krietni lielākas nekā manas mātes mēnešalga. Es vienmēr esmu uzskatījusi sevi par patstāvīgu cilvēku un necietu, kad kāds man izmaksā, taču šoreiz es pat nespēju saprast vai tā skaitās kā izmaksāšana. Vīrietis uzvedās tā, it kā iepirktos vienatnē un viss apģērbs būtu viņam, tajā skaitā arī apakšveļa... Nē, nē, to es pilnīgi noteikti negribu redzēt. Sasodīts! Kāpēc es vairs nevaru atkratīties no savas fantāzijas, kura jau piemēra Dominikam... VISS! PIETIEK!

Liekas, nekas sliktāks vairs nevar būt, vai ne? Var gan.

Atgriežoties mājās, es uzlaikoju apģērbu un... tas derēja kā uzliets. Pat sasodītā apakšveļa izrādījās kā uzšūta speciāli man, it kā Dominiks būtu sēdējis un mērījis ik katru mana ķermeņa daļu. Tas biedē, sadusmo un aizvaino vienlaicīgi. Es būtu meklējusi to pašu apģērbu stundām ilgi, bet viņš pamanījās pusstundas laikā izvēlēties to, kas man patika un derēja vienlaicīgi.

Maģija. Nekā savādāk to nenosaukt.