SVEŠS MANTOJUMS

15

- Nē, neaiztiec! – Es nokliedzos, kā atspere pielēkdama no krēsla. Kaķis tajā laikā mierīgi asina nagus pret dīvana malu, nelikdamies ne zinis par maniem kliedzieniem. Kad es tomēr paspēju ierasties "notikuma vietā", postījums jau ir nodarīts, un es varu vien aizdzīt kaķēnu tālāk pirms mēbele nav cietusi vēl vairāk. Baltajā ādā skaidri izceļas caurumiņi un mazi skrāpējumi.

- Mamma mani nogalinās... – Es nomurminu, pirms nosodoši palūkoties uz vaininieku, kurš šobrīd ļoti aktīvi dzenas pakaļ paša astei. Pakaļkāja ir iezaļgana briljantzaļā dēļ, bet, ja brūce kaķēnu jebkā arī traucē, viņš to neizrāda.

- Ei, Halk, panāc šurp. – Smaidot izdvešu, pirms pietupties kaķēnam blakus. Es šaubos, ka viņš prot cilvēku valodu, taču lūgums tiek izpildīts. Mazais, strīpainais radījums lēcienveida solīšiem pienāk pie manis un nostājas uz divām ķepām, vienlaicīgi turoties pie manas rokas un kožot pirkstos. Par laimi, zobi nav īpaši asi un sajūtas vairāk līdzinās kutināšanai nekā košanai.

Brīdi paspēlējusies, es paņemu mazo kunkulīti rokās un beidzot pieceļos kājās. Tas gan neko īpaši nemaina – pirksti joprojām tiek kutināti un radības apaļās, zilās acis deg azartā, it kā viņi šobrīd darītu kaut ko ļoti jautru un ekstrēmu. Varbūt kaķiem uztvere ir mazliet savādāka.

- Tev vispār nesāp, ko? – Jautāju, par spīti iekšējai balstiņai, kura turpina atgādināt, ka es šobrīd pilnā nopietnībā runāju ar kaķi. Atbildes meklējumos es vieglītēm pieskaros kaķēna pakaļķepai un tam arī seko reakcija – zobi liek mierā manus pirkstus un mazais Halks sāk rauties prom.

Galvā iešaujas doma – nejauša, muļķīga, tomēr kaut kāda iemesla dēļ es sāku to nopietni apsvērt. Vai es varu...izdziedināt šo brūci? Maģija joprojām manā prātā vairāk asociējas ar Harija Potera grāmatām, nekā ar sevi pašu, taču šodien, vēstures klasē es pilnīgi noteikti sajutu... to, kā nebija iepriekš. Vai to var saukt par maģiju? – nav ne jausmas.

- Ko tu domā, mazais? – Domīgi jautāju kaķēnam. Spalgs "ņau" ir vienīgā atbilde. Pieņemsim, ka tas ir "jā".

Es aizveru acis un... apmulstu. Kas tagad būtu jādara? Atkal jāsajūt sevī maģija? Godīgi sakot, kopš iziešanas no klases es ne uz mirkli neesmu to zaudējusi – es joprojām skaidri jūtu iekšēju enerģiju. Tā ir klusa, tik tikko jūtama. Tas atgādina mašīnas dzinēju – sākumā tas skaļi ierūcās, dodot par sevi ziņu, bet tagad strādā vienmērīgi un klusi. Kas tagad? Jādabū burvju nūjiņa? Jāizrunā dīvaini vārdi? Vienkārši jāiedomājas kā brūce sadzīst? Šobrīd esmu gatava skaļi nolamāt visus rakstniekus, kuri sadomāja veselu lērumu burvju pasauļu un tagad man nākas gudrot kurai no tām var uzticēties.

Beigu beigās es izlemju par labu vecajai labajai Talijas metodei – kaut ko dari un ceri, ka nekas neuzsprāgs.

Koncentrējies uz kaķa pakaļkājas, uz suņa radītājām brūcēm... Iedomājies kā audi atkal savienojas kopā, tuvinot brūču malas viena otrai. Vienlaicīgi ar to es iekšēji lūdzos, lai tas izdotos un mazais Halks varētu pilnvērtīgi dzīvot.

Apziņa atkal atgriežas pie enerģijas viļņiem, liekot tiem kļūt spēcīgākiem. Cauri ķermenim plūst patīkami impulsi, sildot no iekšpuses.

Es nezinu cik ilgs laiks paiet līdz es beidzot izraujos no transam līdzīgā stāvokļa, taču varu droši apgalvot, ka to neizteica sekundēs. Lēnām atvērdama acis, es palūkojos uz kaķi, kurš visu šo laiku bija mierīgi gulējis. Es biju rēķinājusies ar to, ka nekādas izmaiņas nenotiks, un kaķis paliks iepriekšējā stāvoklī.

Rezultāts mani pārbiedē tik lielā mērā, ka es teju izgāžu nabaga radījumu no rokām.

KO ES IZDARĪJU!?

Tagad mani pārņem visīstākā panika. KĀ? KĀPĒC? KĀDA VELNA PĒC ES VISPĀR NOLĒMU TO IZDARĪT? STULBENE!

Kaķēns paveras uz mani, noņaudas un sakustina ABAS savas astes vienlaicīgi...

Es degšu ellē par šo, vai ne?