SVEŠS MANTOJUMS

97

Enzo pēdējā brīdī izveido savā un Andrē priekšā vairogu, kurš pasargā no raidītajiem metāla stienīšiem... Es vainīgi pasmaidu. Protams, sajūsmā no šiem abiem es neesmu, bet tie stieņi nebija mana vaina. Tā ir maģija. Ne es.

Tā kā pēdējais cīņas maģijas treniņš izvērtās... neveiksmīgs, abi treneri nolēma kādu laiciņu patrenēt mani atsevišķi. Viņi gan uzreiz teica, ka tas ir vien laicīgs risinājums, bet man arī ar to pietiek. Esmu apsteigusi apmācības programmu, tādēļ man nav īpašas jēgas tur iet un atkārtot to, ko jau zinu.

Mētāties ar metāla stienīšiem? Tas jau ir jautrāk.

Enzo ir pamanījies kaut kur atrast desmit vienāda biezuma un garuma dzelzs trubiņas, kurām ir nolauztas malas. No tā izriet secinājums, ka tāds priekšmets tavā ķermenī nenāks par labu. Dominiks man bija mācījīs veidot gaisa plūsmas un ar tām gāzt pretiniekus, bet tagad uzdevums ir krietni sarežģītāks – man ir jāiemācās kontrolēt šis gaiss. Man ir jāliek tam darīt visu, ko vēlos, šoreiz – pārvietot priekšmetus, tiem nepieskaroties. Uzdevums ir viens un tas pats – ar plūsmu palīdzību pacelt stienīti un mest to mērķī. Ņemot vērā saspīlētās attiecības ar treneriem, nav brīnums, ka mana maģija jauc mērķus.

Enzo nopūšas un ar maģijas palīdzību atlidina pie sevis pāris no uz zemes esošajiem stienīšiem. – Atkārtošos jau simto reizi – samazini maģijas patēriņu. Ja tu kaujā atdosi tik vienkāršai maģijai visu savu spēku, tā beigsies vēl ātrāk nekā pārējiem.

Es vien mēmi pamāju. Samazināt maģijas patēriņu... Tas mērķis atrodas otrā zāles galā, kā es varu to aizmest, pielietojot tik niecīgas maģijas rezerves?

- Iedomājies, ka tas stienis ir tavā rokā, ne lidinās gaisā. – Andrē ierunājas, piesoļojot mazliet tuvāk. – Iedomājies, ka tu ar maģijas palīdzību atvēzējies un met. Tālāk jau maģija nav svarīga, galvenais ir pareizi nomērķēt. Tu turpini raidīt maģiju pat tad, kad stienītis jau ir gabalā no tevis. Tas būtu tas pats, kas skriet kopā ar šautriņu un iedurt to mērķī pašas spēkiem. Tā lietas nenotiek.

Es sakniebju lūpas. Vieglāk no šī skaidrojuma nekļūst. Precizitāte... tas vienkārši nav mans lauciņš.

- Es esmu nejēdzīga šautriņu metēja. Visticamāk es tā arī darītu – skrietu kopā ar pašu šautriņu. – Nomurminu, tomēr paņemot stienīti no Enzo. Skatiens jau atkal pievēršas mērķim. Es jūtos tāpat kā tajā laikā, kad Dominiks man mācīja mentālo maģiju – bezcerīgi. Toreiz man likās, ka tas nekad nebūs man pa spēkam.

Ko Dominiks tagad teiktu?

Es tūliņ aizgaiņāju domas par viņa nāvi. Dominiks ir dzīvs. Es... sajustu nāvi. Manī joprojām dzīvo mazā meitene, kas tic pasakām un tic, ka tuvinieka nāvi var sajust pat to neredzot.

Vai viņš teiktu, ka esmu muļķe, kura pat nevar trāpīt mērķi? Vai varbūt atgādinātu, ka esmu spēcīgākais mags pasaulē, un es nevaru tā kavēt laiku ar parastu vingrinājumu? Vai varbūt... varbūt viņš viegli pasmaidītu un, nesakot ne vārda, norādītu uz mērķi, kā mēmi runājot :"Nu? Ko gaidi?"

Jā, tas izklausās pēc Dominika.

Es novietoju plaukstu ar skatu uz griestiem un pa virsu uzlieku smago priekšmetu. Pirmā daļa izdodas nevainojami – trubiņa uzlido gaisā, paliekot manas galvas līmenī. Nomērķēt... Tas jau ir grūtāk.

Pēkšņi durvis atveras, un es ieraugu nevienu citu kā Danielu.

Baltā jaka un blondie mati ir samirkuši lietus dēļ, lūpas ir pavērtas, ļaujot noprast, ka viņš šurp skrēja. Man tiek īss galvas mājiens, pirms pievērsties Enzo. – Saucāt?

Te nu manā atmiņā ataust brīdis, kad treneris bija izgājis no zāles. Tas radīja manā galva nopietnas pārdomas par smēķēšanu magu vidū. Cik ilgi es te uzturos, es neesmu redzējusi nevienu smēķējam? Kā tas ietekmē maģiju? Vai tas kaut kā to mazina? Īsāk sakot, nopietnas pārdomas par tēmu. Tagad kļūst skaidrs, ka Enzo izgāja ne pīpēšanas dēļ, bet gan ar nepieciešamību aizsūtīt Danielam uguns zīmi, tāpat kā Marianai iepriekš.

- Jā, tieši tu man arī biji nepieciešams. – Enzo nosaka, nostādamies kareivja pozā – kājas plecu platumā, rokas aiz muguras. Tas liek gan man, gan Danielam nervozi saskatīties.

- Es zinu, ka tev visai labi iet ar mešanu mērķos, izmantojot maģiju. Vai taisnība?

Puisis samulst vēl vairāk. – Jā. Kā jūs to zināt?

- Vienu dienu aizgāju ciemos pie Logana mātes, un viņš nebeidza vien pļurkstēt par tevi. – Enzo nosaka. Daniels iekož lūpā un skatienā ir skaidri redzams, ka Loganam labāk bēgt.

- Skaidrs.

Tas ir viss ko viņš pasaka, pirms pārlaist acis pāri zālei. Pāris sekundes tās uzkavējas pie dzelzs stienīšiem uz grīdas un viena "lidotāja".

- Mēs jau sākam padoties. Cik nu zinu, jūs visai labi saprotaties. Varbūt tev izdosies ieskaidrot tai skaistulei, ka tas ir tikpat viegli kā spēlēt īsto šautriņu mešanu. – Enzo nosaka, viegli uzsmaidot un atspiežoties pret sienu.

Daniels viegli pasmaida un piesoļo pie manis. Puisis cenšas nākamos vārdus izčukstēt, bet no tā nav īpašas jēgas, jo zālē esam tikai mēs četri. – Es neprotu mest šautriņas.

Es nosmīnu un veltu trenerim zīmīgu skatienu.

- Sāksim? – Puisis jautā, izstiepjot roku pret grīdu. Ar neticamu spēku viens no metāla stienīšiem paceļas gaisā, vai, drīzāk, atsperas no zemes un uzreiz nonāk Daniela plaukstā.