SVEŠS MANTOJUMS

151

Nepaiet ilgs laiks, kad tēva sirds rod mieru. Pirmo reizi 87 gadu laikā viņa sirds beidz pukstēt, simbolizējot jaunu Teitu klana ēru. To ēru, kuru pēc visiem likumiem būtu jāvada man, tomēr to darīs mans brālis. Es gan jūtos teju pateicīgs par to.

- Tēvs! – Atskan izmisis kliedziens. Līdz ar to apkārtne sāk strauji atgriezties manā uztverē. Visas skaņas, burzma, viss jau atkal sasniedz manas ausis. Arī māsa, kuru iepriekš bija spēcīgi turējuši Teiti. Lai arī viņa nav no tiem lielākajiem spēkavīriem šajā klanā, viņai izdodas izrauties no tvēriena, abiem turētājiem saņemot pa vieglam enerģijas vilnim savā adresē. Sievietes acis aizpilda asaras, kuras biju paredzējis, bet vienlaikus negaidīju. Viņa ir emocionāla, jā, tajā nav šaubu, taču daļa manis domāja, ka tēva nāve viņai būs vienaldzīga. Bērnībā tieši viņa bija tā, kas ignorēja tēvu un ienīda viņu par vīrieša novecojušajiem dzīves uzskatiem. Acīmredzot šajā laikā viss ir mainījies.

Katrā ziņā šobrīd man nav laika viņas raudām.

Šī iemesla dēļ es atstāju tēva līķi uz vēsās pils grīdas, bet pats pieceļos kājās. Māsa, kura jau bija gatava mesties pie mirušā, strauji apstājas, asaru pielietajām acīm pievēršoties man. Stiprākas par viņas vēlmi palīdzēt ir vien bailes. Viņa nobīstas no manis. Dīvaina sajūta. No labā, allaž apceltā brāļa man strauji ir jākļūst par stingro, ļauno brāli.

- Mirušajam tu nekā nelīdzēsi. – Izdvešu. – Un atņemt viņa spējas ir jau par vēlu.

Mēs abi lieliski zinām, ka viņai pat prātā nenāca atņemt maģiju.

- Tu nogalināji savu miesīgo tēvu! – Viņa iesaucas, baiļu vietā stājoties dusmām. Viņa pat pakāpjas soli tuvāk, izpelnoties vairāku Teitu saspringtas ieelpas.

Es draudoši speru soli viņas virzienā, cenzdamies ar visu savu tēlu ļaut viņai noprast, kas notiks, ja šīs muļķības turpināsies.

Tas nostrādā.

Māsa, pašai, šķiet, to nemanot, atkāpjas, un nervozi norij siekalas. Rodas iespaids, ka viņa tik tiešām uzskata mani par slepkavu – viņas slepkavu, it kā es jebkurā brīdī varētu pārgriezt viņai rīkli.

- Ja tu nemaisīsies man pa kājām, tu paliksi dzīva. Ja nē...- Iesāku, atstādams nobeigumu karājamies gaisā. Lai arī maģijas rezervju viņai ir maz, prāta māsai pietiek. Par spīti manai slavai, viņa tomēr zina, ka no manas rokas mirst tikai tie, kuru nāve ir nepieciešama. Šī iemesla dēļ es nekad nenogalinu sievietes – viņas nekad neuzbrūk man, tādēļ man nav iemesla dot pretspēku. Man ļoti negribētos nogalināt mašu, taču mēs abi apzināmies – ja viņa mani izprovocēs, es to izdarīšu.

Sievietes acīs pavīd vesela emociju jūra, tomēr man izdodas uzķert galveno – bailes, kuras jaucas ar dusmām, vilšanās, kuras jaucas ar sērām.

Es speru vēl vienu soli tuvāk, nu jau stāvot metra attālumā no viņas. Asaru pilnās acis nepamet manu seju. Ja man šobrīd būtu pietiekami daudz spēku, lai izmantotu mentālo maģiju, es to darītu, bet šoreiz nākas izmantot vecās metodes.

- Manos plānos neietilpst šī klana iznīcināšana. – Skaidroju, nenovēršoties no viņas. – Bet, lai tas nenotiktu, man vajag parunāt ar mūsu mīļo brālīti.

Krietnu brīdi valda klusums. Es jau sāku sevi noskaņot tam, ka nāksies izmantot citādas metodes, kad viņas lūpas sakustas. – Lai nogalinātu viņu?

- Ja viņš dos tam iemeslu. – Nočukstu, pieliecoties viņai pie auss. Meitene paraujas mazliet sāņus, acīmredzami neizbaudot manu sabiedrību. Nav jau tā, ka es pats justu ko citu. Es labprātāk viņu vispār nebūtu saticis, nekā tagad izturētos tā, kā to daru.

- Tad kā būs? – Jautāju, nogaidoši uzlūkojot viņu. – Tu esi gudra meitene. Domāju, tu saproti, ka, ja tu tagad atteiksies, tev un visam tavam klanam klāsies plāni.

Māsa sakož zobus, joprojām lūkodamās man acīs. Jebkuru citu tas būtu mulsinājis, taču es jau esmu radis uzvarēt – gan reālās kaujās, gan tādās – mazās kaujās par to, kurš kontrolē situāciju.

Beidzot viņa padodas. Gaisā izveidojas man tik ļoti pazīstamais brāļa apveids. Sekundi atpakaļ viņa skatiens bija pievērsts kaut kam tālumā, bet tas ātri mainās, kad viņš ierauga mani. Šķiet, es pat uz sekundi spēju salasīt šajās saltajās acīs pārsteigumu.

Es netērēju laiku lieki.

- Apsveicu ar kāpšanu tronī. – Izdvešu. – Ir pienācis pieņemt pirmo lēmumu, brāl. Vai nu tu turpini mēģinājumus iznīcināt Salvadorus, vai arī tu atgriezies šurp un mēs pārrunājam miera līguma noteikumus.

Kādu brīdi Džonatans klusē, skatienam lēkājam no vienas vietas uz citu, taču, kā jau biju paredzējis, viņš paliek uzticīgs pats sev. - Kā gan es varu atteikt brālim labā sarunā?