SVEŠS MANTOJUMS

160

Es strauji ievelku plaušās silto istabas gaisu un atveru acis, gar acīm joprojām mirgojot murga paliekām. Līdz ar katru nākamo sekundi mana apziņa aizvien vairāk nomierinās, apjaušot, ka viss redzētais ir vien pašas iztēles auglis, ne realitāte. Realitāte ieņem murga vietu, parādot, ka viss ir vairāk kā perfekti – es guļu savā gultā, Dominiks ir iekārtojies blakus, krūtīm lēni cilājoties līdz ar katru ieelpu un izelpu. Tik mierīgs, tik neaizsargāts... Šķiet, šajā pasaulē nav nekas skaistāks, kā pašas vīrietis, kurš ir noņēmis masku, kurš beidzot parāda sevi tik... ievainojamu, tik cilvēcīgu. Skaisti.

Dominika mati iepriekš bija sataisīti nelielā copē, taču tagad tā ir pajukusi, šķipsnām raujoties uz āru un veidojot ko līdzīgu saules stariem uz spilvena. Šī doma liek man pasmaidīt – interesanti, cik ilgi Dominiks mani nolādētu, ja es nosauktu viņu par saules stariņu?

Nopūtusies, es pieslejos sēdus un paveros ārā pa logu. Izskatās, ka ir vēl rīts. Tas paskaidro kāpēc mans mags vēl nav pazudis tālēs zilajās, risinot tik svarīgās klana problēmas. Kopš ierašanās šeit, viņš ir nemitīgi aizņemts.

- Man ir citi plāni. – Mani iztrūcina zema, mazliet čerkstoša balss. Paveroties uz leju, es ieraugu, ka Dominiks ir pamodies – zeltainās acis miegaini mani vēro. Viņš jau atkal lasa manas domas.

- Tiešām? Kā gan Mariana un viņas kalpiņi varēs iztikt bez tevis? – Sarkastiski jautāju, atkrizdama atpakaļ gultā un uzliekot roku un kāju uz viņa ķermeņa. Vīrieša krūtis kalpo par manu spilvenu. Uz brīdi es iedomājos, ka vajadzētu nobloķēt domas, bet beigu beigās nospriežu, ka šobrīd neesmu uz to noskaņota.

- Kā gan viņi darīja to simtiem gadu pirms manis? – Vīrietis atbild ar pretjautājumu, pirkstiem sākot izklaidīgi slīdēt pa manu roku. Es to vēroju ar domīgu skatienu. Pusgadu atpakaļ es būtu viņam sadevusi pa galvu par ko tamlīdzīgu. Es necietu pieķeršanās zīmes, biju droša, ka visu dzīvi būšu pati par sevi. Tagad šī doma savādi biedē. Pret pašas gribu galvā ataust vecāki. Viņi nebija magi, viņus necentās nogalināt puse pasaules, bet viņi abi bija droši, ka būs kopā līdz "nāve viņus šķirs". Vai mums visiem tā nešķiet? Cik daudzi galu galā tik tiešām paliek kopā līdz pēdējai ieelpai? Esmu aizmirsusi kā tas ir – būt vienai gan savā galvā, gan ārpus tās un doma par šīs vienatnes atgriešanos liekas neciešama. Super, Talija, tu esi lupata.

Dominiks klusi iesmejas, bet turpina klusēt, noslēpumaini smaidot. Viņš jau atkal lasīja manas domas, vai ne tā?

- Zini ar ko magi ir labāki par cilvēkiem? – Mags beidzot jautā, pārtraucot mūsu elpu kluso dialogu. – Mēs esam uzticīgi. Cilvēki apmelo, apkrāpj un aprunā, viņi uztver savu partneri kā parastu, ikdienišķu priekšmetu, kuru var palietot un tad aizmest. Magi reti precas mīlestības dēļ, tomēr ik katrs uzskata par savu svēto pienākumu rūpēties par otru un nekad nepamest. Mēs varam nogalināt, spīdzināt, šantažēt, taču ģimene vienmēr būs mūsu augstākā vērtība, par to mēs gāzīsim kalnus.

Vīrieša pirksti mitējas slīdēt pa manu roku un uzmanīgi satver žokli, tādējādi piedabūjot mani skatīties viņam tieši acīs. – Tas nozīmē vienu – ja esmu ar tevi šodien, tad būšu ar tevi arī pēc 100 gadiem.

Man gribas pateikt, ka viņš nevar to zināt, ka tamlīdzīgi solījumi nevar būt patiesi, taču klusēju. Dominiks ir mags, viņam viss ir savādāk. Par spīti veselajam saprātam, es jūtu kā noticu.

Un vēl es jūtu kā pašas ķermenis pastiepjas tuvāk Dominikam, kā plauksta gulst uz viņa krūtīm, kļūstot par atbalsta punktu. Otra roka ieslīd vīrieša matos, bet lūpas... lūpas lēni, nesteidzīgi pietuvojas Dominika, lai vēl pēc mirkļa tās sakļautos maigā kā pavasara vējiņš skūpstā. Tas nav prasīgs, spēcīgs, taču emociju tajā ir tik daudz, ka ar šo vienu vienīgo skūpstu es saprotu visu, ko Dominiks bija vēlējies man teikt. Acis, kuras biju neapzināti aizvērusi, atveras, lūpām atraujoties, tomēr paliekot nepieklājīgi tuvu – pāris milimetru un tās atkal būs kopā. Labu brīdi mēs paliekam tādā pozīcijā, neuzdrošinoties pārraut acu skatienus vai pakustēties kaut par milimetru, it kā tas spētu izgaisināt šo uz mūžiem, it kā mazākā kustība spētu izveidot starp mums jūru.

Vīrieša skatiens ir pētošs, it kā viņš meklētu manās acīs kādu atbildi, it kā viņš censtos kaut ko saprast.

Acīmredzot viņš to atrod, jo pēc mirkļa es sajūtu kā siltie, spēcīgie pirksti atrod savu vietu uz mana gurna, tad paslīd zem krekla un apstājas uz vidukļa, vieglītēm piespiežot mani sev tuvāk. Jau atkal pauze, viņam mani vērojot, gaidot reakciju. Beidzot manas smadzenes sāk saprast uz ko viņš mērķē. Nezinu ko mags bija gaidījis, nezinu, kā man būtu jāizturas, es vienkārši jūtu sevi vieglītēm pamājot. Dominiks visu saprot.

Ja iepriekš kustības bija lēnas un nesteidzīgas, tad tagad es sajūtu kā plauksta gulst uz manas muguras un tajā pašā mirklī piespiež sev klāt. Viena veikla kustība un mēs jau esam mainītās pozīcijās, manam augumam gulstam silto segu audumā. Dažas nepaklausīgas matu šķipsnas nokrīt uz sejas, taču Dominiks tās gādīgi noņem. Šoreiz jau abas plaukstas paslīd zem krekla, paceļot to aizvien augstāk un augstāk līdz es attopos jau bez tā. Dīvaini, taču es nejūtu ne mulsumu, ne bailes, ne vēlmi paslēpties. Lielu lomu spēlē pats mags – viņa skatiens liek domāt, ka esmu skaistākā radība, kādu viņa acis jebkad ir redzējušas, acīs ir lasāma gandrīz vai dievinoša izteiksme. Nākošreiz plaukstas jau slīd pār manu kailo augumu, apstājoties vien tad, kad sasniedz šortu malu. Vēl viens atļauju prasošs skatiens, vēl viena apstiprinoša atbilde un vēl viens apģērba gabals grīdai. Kad viņa paša krekls pazūd skatienam, es tik tiešām ieraugu, cik dažādi esam. Cik es izskatos vārga uz viņa muskuļu fona, cik es esmu tieva un vārga.

- Tu esi skaista. – Dominiks klusi nočukst. Vai viņš izlasīja manas domas? Nē, tā nešķiet. Liekas, runā viņa zemapziņa, vīrieša seja nav tik saspringusi un noslēgta, kā ierasts. Tagad tajā ir lasāms it viss, aizsargvaļņi ir krituši.

Skūpsti atrod savu vietu uz mana kakla, liekot man acumirklī notrīcēt un iekosties apakšlūpā. Es jūtu Dominiku veglītēm pasmaidām par manu reakciju.

Vienā brīdī vīrietis apstājas un paceļ skatienu, atrodot ar savām acīm manas. - Tu taču saproti, ka pēc šī tu būsi tikai mana, nekādi citi varianti nedrīkstēs tev pat galvā ienākt?

- Tici man, neviens šajā pasaulē nespēs tevi pārspēt manis kaitināšanā. Tev nav konkurentu. - Nočukstu. Dominiks apmierināti pasmaida.