SVEŠS MANTOJUMS

18

Kam nav personīgās dzīves? – Dominikam nav personīgās dzīves.

Es nevaru atrast citu izskaidrojumu tam, ka viņš atpērās pie manis astoņos (!) no rīta, lai praktizētu maģiju. Ir sestdiena!!! Īsta maģija ir izgulēties sestdienas rītā. Esmu visai droša, ka tai nav nekāda sakara ar sveci, par kuru skolotājs ir pamanījies runāt 30 minūtes bez apstājas. Neskatoties uz to, es dzirdu ik katru vārdu un mēģinu iesūkt sevī informāciju gluži kā sūknis, lai arī ārēji izliekos garlaikota. Es nu nebūšu tā, kas atzīs, ka esmu ieinteresēta viņa vārdos. Gabriels uzvēla uz maniem pleciem pamatīgas problēmas, taču tas nenozīmē, ka es taisos tik vienkārši padoties. Nē, manī ir pamodies gars, kurš liek iet un kaut ko darīt, pat ja tas "kaut kas" ietver sevī ļoti "aizraujošu" maģijas apmācības kursu un veselu lērumu vēsturisku faktu. Galvenais ir neteikt to Dominikam un turpināt spēlēt savu lomu, kura no sevis prasa patstāvīgi noguruša un garlaikota cilvēka izskatu. Tajā, par laimi, esmu meistars. Dominiku tas ved ārā no pacietības, un es taču nevaru sev atteikt tādā priekā, vai ne?

Neskatoties uz vēlmi kaut ko uzzināt, smadzenes uz beigām jau sāk protestēt pret tik milzīgu informācijas apjomu. Vienā brīdī es attopos spriedelējam par tādām svarīgām tēmām kā globālā sasilšana, telefona kušanas temperatūra un grafīta biezumu atšķirība parastajos un krāsainajos zīmuļos.

Tā vietā lai tik ilgi pļāpātu, viņš varētu vismaz noraut cenas zīmi un neatklāt apkārtējiem, ka nopirka vislētāko sveci par 27 centiem. Labi, varbūt es mazliet dramatizēju, bet, velns parāvis, ir sestdienas rīts! Es gribu gulēt!

- Klau, es drīz aizmigšu, ja mēs nesāksim. – Pārtraucu Dominiku pusvārdā. Šobrīd ar mani runāt ir bezjēdzīgi – vairāk vietas manās smadzenēs neatrast, tādēļ labāk atlikt to uz vēlāku laiku.

Spriežot pēc sejas izteiksmes, īpaši sajūsmināts par tamlīdzīgu attieksmi viņš nav. Man nākas pielikt visas pūles, lai novaldītu smaidu. Vai man būtu jāpriecājas katru reizi, kad man izdodas viņu nokaitināt?

- Es visu sapratu. – Nevērīgi attraucu. – Galvenais ir nenodedzināt māju. –

Esmu visai droša, ka savas runas vidū vīrietis to bija teicis. Reizes simts. Varbūt mazliet vairāk.

Skolotājs vēl brīdi mani vēro, bet es vien pasmaidu par atbildi un paķeru sveci, pirms iztaujāšana nav atsākusies. Nesenā pieredze ar kaķi ir skaidri saglabājusies atmiņā, es joprojām atceros toreiz izjusto, taču tas eksperiments beidzās... nepārāk labi. Vai tā būtu zīme, ka man vajadzētu darīt kaut ko citādi? Iespējams. Vai es to darīšu? – Diez vai. Es gluži vienkārši nevaru iedomāties citus variantus. Maģija radās, tas ir labi... Problēma bija vien tās izpausmē.

- Vai drošības labad nevajadzētu atnest ugunsdzēšamo aparātu? – Jautāju, palūkodamās uz pretī sēdošo Dominiku. – Vai vismaz ūdeni. –

- Nē. Netiksi galā – nodedzināsi savu māju. Vienkārša likumsakarība. –

- Zini, tu varētu būt mazliet jaukāks ar cilvēku, kura rokās ir tava dzīvība. Nav jau tā, ka es dedzināšu šo māju, bet neaiztikšu tevi. – Nosaku, vienlaikus prātā atzīmēdama iespējamību, ka pirmais aizdegsies tieši Dominiks. Zemapziņu, tā teikt, neapmānīt.

- Tu esi no tiem cilvēkiem, kuri neko nesaprot, ja viņiem to pateikt normālā valoda, tāpēc es runāšu tā, lai vismaz kaut kāds informācijas apjoms nonāktu līdz tām... smadzenēm. –

- Tu mums būtu psihologs? – Jautāju, tomēr ērtāk iekārtojos krēslā un abām plaukstām apņemu priekšmetu, kuram vīrietis, iespējams, iztērēja visu savu taksista algu.