SVEŠS MANTOJUMS

17

Kad es atgriežos virtuvē, Dominiks ir atspiedies pret letes malu, bet iedegušās rokas ir sakrustotas uz krūtīm. Sejas izteiksme bez vārdiem kliedz :"Tev ir problēmas, jaunā dāma". Vīrietis vairs nav ģērbies uzvalkā, tagad to ir nomainījis ikdienišķāks tērps – džinsi, melni rudens zābaki un maisveidīgs džemperis ar uzlocītām piedurknēm. Ar augošu nemieru es secinu, ka garš,klasiska stila mētelis ar metāla pogām ir nevērīgi nomests uz dīvāniņa. Godīgi sakot, mani biedē tas fakts, ka Dominiks te jūtas tik brīvi.

- Tātad? – Vīrietis jautājoši paceļ uzacis. Tonis nav tas draudzīgākais.

Pāris sekundes laika apdomāšanai man sniedz tieši nepatikšanu cēlonis – kaķēns uzšņāc Dominikam. Liekas, viņš pat baidās vīrietim pietuvoties, tādēļ izrāda savu nepatiku no droša attāluma. Ņemot vērā mazā radījuma draudzīgumu attiecībā pret mani un Rebeku, šāda reakcija mani izbrīna. Varbūt šis kaķis ir feminists?

Nu, vai arī viņš saprot, ka Dominiks ir kaitinošākais cilvēks manā dzīvē un viņam šobrīd pilnīgi noteikti nav jāskatās uz mani ar tādu nosodījumu.

- Ko? – Padevīgi jautāju, lielākam efektam izplešam rokas uz abām pusēm. – Es centos palīdzēt, okey? Vienkārši kaut kas nogāja greizi. Tu nevari dusmoties par to, ka es centos būt labs cilvēks. –

- Tu varētu vismaz uz sekundi pacensties kļūt par gudru cilvēku. – viņš izdveš, izklausīdamies no tiesas sadusmots. – Tu paņēmi kaķi, pat nepadomājot, pat neatceroties, ka tevi vēlas atrast jebkurš eksistējošais mags pasaulē. Tu paņēmi kaķi, pat neiedomājoties, ka pakļauj sevi briesmām! –

Es samirkšķinu acis, veroties sarunas biedrā ar tukšu izteiksmi. Kā mēs nokļuvām no kaķa līdz briesmām? Tas radījums pat kost normāli nemāk, nerunājot jau par ko bīstamāku.

- Kādām briesmām? Blusām? – Sarkastiski jautāju.

- Magi, it īpaši no Āfrikas, ir izcili izskata mainītāji. Viņi bez īpašas piepūles paslēpsies šī kaķa ķermenī un novēros tevi, gaidot izdevīgu brīdi. – Dominiks ledainā tonī paziņo. – Tieši tādēļ tev ir jābūt uzmanīgai un jāiemācās nevesties uz tamlīdzīgiem vilinājumiem. Tu vairs neesi bērns, kurš stiepj mājās visus slimos dzīvnieciņus! –

- Klau, pietiek runāt tādā tonī. Vienīgais cilvēks, kurš varētu iebilst pret jaunu mājdzīvnieku, ir mana māte, bet tu, par laimi, neesi pat līdzīgs viņai. Līdz ar to visas tavas tiesības uz savu viedokli anulējas un tas netiks ņemts vērā! –

Ups... Laikam nevajadzēja to teikt. Pēc idejas zeltaina toņa acīm vajadzētu atgādināt medu, siltu laiku un citas patīkamas lietas, bet man prātā nāk vien aisbergs, kurš atdalās un draud jebkurā brīdī iedot man pa galvu.

- Tas kaķis te nepaliks! – Dominiks dzelžainā tonī paziņo.

- Un kā vēl paliks! – Es tūliņ iespītējos un pakāpjos tuvāk radījumam, lai nepieciešamības gadījumā pēc iespējas ātrāk viņu paķertu un pazustu tālēs zilajās. – Es nevaru vienkārši viņu izmest uz ielas ar traumētu ķepu! –

Galvā ataust nesenie notikumi, kuri, lai arī sadusmo Dominiku, sniedz man pārsvaru šajā vārdu apmaiņā. – Vēl jo vairāk, vai nebūs dīvaini, ja uz ielas atradīs kaķi ar divām astēm? Varbūt tu nezini, bet cilvēki nav raduši pie tādām lietām. –

Skolotājs brīdi klusē, iznīcinoši vēroties uz kaķēnu. Viņš, savukārt, staigā uz pirkstgaliem ar izliektu muguru, draudoši paceltu spalvu un platām acīm. Jā, brāl, es arī tā jūtos katru reizi, kad ieraugu Dominiku dusmās. It kā gribas aizbēgt, bet it kā arī uzšņākt.

- Labi, bet ja vienā brīdī tas kaķis pārvērtīsies par cilvēku... –

- Interesanti, par ko pārvērtīsies otra aste? – Jautāju un daudznozīmīgi paceļu uzaci. Ja var ticēt pašas acīm, uz vīrieša lūpām izveidojas viegls smaids.