SVEŠS MANTOJUMS

29

Es esmu laba peldētāja. Vismaz 7 gadus atpakaļ biju. Tagad nopeldēt kaut metru ir varoņdarbs, jo muskuļi kliedz no pārpūles, it kā es visu iepriekšējo dienu būtu pavadīju sporta zālē. Vienīgā problēma – es jau 17 gadus un 10 mēnešus neesmu tur spērusi ne pirkstu (lasīt: nekad). Arī Dominiks neizskatās diez ko labāk. Viņš, šķiet, vakar paša rokām uzbūvēja to sporta zāli un notestēja visus trenažierus.

- Es negribu skanēt kā pesimiste, bet te vēl krietns gabals jāpeld... – Nedroši ieminos, vērodama skolotāja mēģinājumus nenogrimt tāpat kā mans veselais saprāts. Es, protams, ļoti atvainojos, bet kas par *** notika pēdējās pusstundas laikā? Neseno mēnešu notikumi ir krietni mainījuši manu izpratni par "normālu" dzīvi. Es, vai ziniet, esmu radusi izmantot lidmašīnas pakalpojumus, lai dotos uz citām valstīm. Kā pieredzējis ceļotājs es varu teikt, ka lidojums līdz Izraēlai no Latvijas ir aptuveni 4 stundas garš un pieprasa kā minimums lidmašīnu un pilotu. Neviens no šiem noteikumiem netika izpildīts.

Dominiks neatbild, būdams pārāk aizņemts ar noturēšanos uz ūdens virsmas. Es aizkaitināti nopūšos un ar rokām atgrūžu galdu tālāk ūdenī, vienlaicīgi saķerot vīrieti, lai viņš nenogrimtu. It kā ūdenī svars nav jūtams, bet, sasodīts, čali, neesi mēģinājis mazāk ēst!? Liekas, sākumā viņš vēlas rauties prom, bet paspēj pārdomāt, ieraudzīdams cik tālu ūdenī esam. Mags smagi izelpo un sakniebj lūpas.

- Man ir variants, bet tavā vietā es turētos ciešāk. – Vīrietis klusi izdveš. – Viņš palīdzēs man, ne tev. Ja tu nokritīsi, es neko nevarēšu izdarīt. –

Viņš? Drošības labad es vēlreiz nopētu ūdeni, taču nekādus kuģus vai laivas neieraugu. Vai Dominiks ir paspējis sadraudzēties ar vietējiem delfīniem?

Ā, nē, viņš vienkārši ir nojūdzies. Negaidīti vīrietis paveras uz ūdeni, it kā tas būtu dzīvs radījums un sāk kaut ko murmināt angļu valodā. Es nespēju saklausīt skaidri, taču domu uztveru – viņš prasa palīdzību ūdenim. Super, ko lai vēl saka? Dominika svars jau tāpat ir gana liela nasta, es būtu tīri labi iztikusi bez papildus problēmām, kā piemēram, halucinācijas.

- Turies. – Mags atkal pāriet uz latviešu valodu un mazliet pastiprina tvērienu ap mani. Citos apstākļos es uzskatītu, ka viņš ir krietni par tuvu, bet tagad nespēju iebilst, galvenokārt tālāk notiekošā dēļ.

Ūdens straume pastiprinās. Es pavadīju šajā pludmalē daudz laika un zinu, ka straume plūst no krasta, bet tagad dabas likumi iziet no ierindas un ūdens mūs sāk neticamā ātrumā raut uz zemes pusi. Sekundi atpakaļ es vainoju Dominiku par halucinēšanu, taču tagad kļūst skaidrs, ka viņš nav vienīgais. Varbūt mēs abi sarijāmies pārāk daudz sālsūdens? Es zinu, ka magi ir spējīgi uz neiespējamo, bet kontrolēt jūru...?

Lai nu kā, krasts pietuvojas, ļaujot man aizvien skaidrāk saskatīt tik ļoti pazīstamo pludmali. Tā atrodas diezgan netālu no publiskās pludmales, taču šeit nav cilvēku, straume ir pārāk spēcīga, neviens neriskē. Agrā vecumā vecāki nevēlējās mani pazaudēt cilvēku pūlī, tādēļ veda šurp sauļoties. Ūdenī mani nelaida, bet es, būdams mazs bērns, vienmēr atradu sev citas nodarbes.

Ūdens burtiski izspļauj mūs no jūras un nomet uz smiltīm. Ribas iesāpas, atgādinot par manu tuvo kontaktu ar virtuves galdu.

Ne es, ne Dominiks neņemas lēkt kājās un meklēt izeju. Mēs vienkārši paliekam gulēt smiltīs viscaur slapji un elsojoši. Neviens no mums nebilst ne vārdu, klusumā klausoties jūras šalkoņā un putnu čivināšanā.

Vīrietis paspēja novilkt savu mēteli jau mājā, tādēļ tagad viņam mugurā ir ādas kurpes, bikses un balts krekls, kurš "vieglā" mitruma dēļ ir cieši pielipis muskuļotajam augumam. Es steidzīgi novēršos.

Un es pati? Nu... esmu ģērbta rudens zābakos, džinsa biksēs un mētelī. Tagad tas liekas tonnu smags. Ņemot vērā, ka ārā ir vismaz 25 grādu siltums, šāds apģērbs ir mazliet nepiemērots. Fakts, ka no tā tek ūdens, nekādi neuzlabo situāciju. Šejienieši noteikti nenovērtēs manu stila izjūtu.

Pēc krietna laika posma Dominiks tomēr sakustas, apsēžoties sēdus. Negribīgi, tomēr arī es piesvempjos sēdus. Slapjie mati kā garas lāstekas krīt abpus sejai.

Skolotāja sejas izteiksme ir tik pārgurusi, cik tas vispār ir iespējams. Šķiet, viņš cenšas to noslēpt aiz bezemocionālitātes maskas, taču es viņu pazīstu. Ja vīrietis justos labi, viņš izskatītos aizkaitināts un par kaut ko dusmīgs. Dīvainā kārtā es jūtu nepieciešamību viņu uzmundrināt.

- Es varu iedomāties savas mātes seju, kad viņa ieraudzīs virtuves jauno dizainu. – Nosaku, iešķībi pasmaidot. – Varu derēt, ka viņa būs vēl lielākā sajūsmā nekā par divastu kaķi, kurš tur bradā. –

Dominika lūpu kaktiņi noraustās un man uzreiz kļūst vieglāk un drošāk. Viss ir kārtībā.