SVEŠS MANTOJUMS

158

Acis atveras, man jūtoties pilnīgi apdullušai. Es atpazinu balsi tajā pašā sekundē, kad to sadzirdēju, un tieši šī iemesla dēļ mani nepamet sajūta, ka joprojām guļu. Muskuļi liekas pārsaluši un stīvi tik lielā mērā, lai es baidītos tos kustināt, it kā tie būtu no porcelāna un viena nepareiza kustība varētu tos salauzt šķembās.

Bet es to tomēr izdaru. Ar neveiklu kustību es piesvempju sevi pussēdus, neticīgi vērojot cilvēku, kurš stāv kameras durvju ailā. Cik gadsimtus es gulēju? Kas notiek? Kāpēc man rādās, ka redzu pašu Dominiku?

Notiekošais liekas pārāk nereāls, lai būtu reāls.

Laikam jau viņš saprot, ka šobrīd neesmu īsti spējīiga funkcionēt, jo pēc brīža viņš piesoļo pie manis un gluži kā zīdaini pieceļ kājās aiz padusēm.

- Tu esi ledaina. – Viņš klusi nomurmina, brūnajām acīm slīdot pār manu ķermeni, kurš ir apģērbts piemēroti Brazīlijas laikapstākļiem, bet nekādā ziņā ne Anglijas pagrabam. Es turpinu vērties viņā ar apdullušu izteiksmi. Tas ir viņš? Tiešām?

Mags novelk jaku, kura bija viņam mugurā (vismaz kāds padomāja par to, ka Anglijā ir auksti), un uzsedz to man uz pleciem. Manas acis tajā laikā vēro viņu, precīzāk, viņa seju. Vīrietis izskatās noguris, mazliet satraukts, bet šīs emocijas ātri vien zūd uz kareivja maskas fona. Ja es viņu tik labi nepazītu, es nodomātu, ka viņš šobrīd nejūt neko, ir ar visu savu būtību ieslīdzis sava uzdevuma izpildē.

Es nepaspēju īsti noreaģēt, kad viņš sāk mani raut uz durvju pusi. Kāju muskuļi nepateicīgi iesāpas, liekot man uz brīdi saļodzīties un pēdējā brīdī atgūt zudušo līdzsvaru. Dominiks tam velta īsu mirkli, mazliet samazina tempu, bet tomēr neapstājas, kā jau allaž. Viena no manām mīļākajām īpašībām viņā ir stingrums. Viņš nebūs tas, kurš ar mani uzvedīsies kā ar bērnu. Nē, viņš reizi no reizes liek man būt stiprai, tādai, kāda pati vēlos būt.

Man gan ir grūti būt stiprai, kad es pat neapjaušu notiekošo. Kā viņš šeit nokļuva? Vai viņš te iezagās? Kur ir Džonatans? Kāpēc...

Es jau gribēju jautāt "kāpēc šeit nav sargu", kad ieraugu, ka koridora galā stāv divi Džonatana kalpi, kuri mūs vēro ar bezemocionālu sejas izteiksmi. Skatieni ir vairāk veltīti Dominikam, ne man.

- Kur mēs...? – Iesāku, tūlīt apjaušot, ka balss ir vāja un čerkstoša. Mans mags gan nedod iespēju pabeigt, jo viņš strauji parauj mani tā, lai es atrodos viņam priekšā un sāk bīdīt, lai kustos augšā pa trepēm. Sargi neizkustas ne par centimetru, vien uz brīdi uzkavējas ar skatieniem uz Dominka. Spriežot pēc izskata, viņi varētu būt vienaudži. Iespējams, bērnībā viņi bija labi pazīstami. Dīvaini, cik ātri viss mainās.

Pēc brīža mēs nonākam pils koridorā. Ja salīdzināt to ar pagrabu, tas ir sauna. Acumirklī es sajūtu kā siltums apņem manus pārsalušos muskuļus un valdos, lai atviegloti neaizvērtu acis.

Dominiks tajā laikā kļūst tikai vēl saspringtāks. Viņš apvelta koridoru ar īsu skatienu un acumirklī dodas tālāk, vienlaicīgi velkot arī mani sev līdzi? Vīrietis neuzvedas tā, it kā mēs zagtos prom, bet, no otras puses, ko tad mēs darām? Kur ir Džonatans?

- Kas notiek? – Klusi jautāju, bet mags, protams, mani noignorē. Aiz stūra izrādās lielās pils durvis, tas ir, izeja uz brīvību. Ignorējot pāris sargus, kas atrodas netālu, viņš tās atver, vēsumam liekot man nodrebēt un uzmesties zosādai. Kāpēc visur ir tik auksti?

- Gatavi? – Kāda balss atskan pavisam netālu, liekot man teju palekties. Acis pievēršas runātājam ātrāk, nekā runātājs pabeidz sakāmo. Tas ir viens no Salvadoriem. Blakus stāv vēl viens, kuru biju pāris reizes jau manījusi lielajās sapulcēs.

- Jā. Teleportē mūs mājās. – Dominiks izdveš.