SVEŠS MANTOJUMS

38

Uz dažām dienām mana dzīve beidzot ienāk mierīgās sliedēs. Par mierīgām sliedēm es saucu stāvokli, kurā mani necenšas nogalināt grupiņa magu ar dīvainiem vārdiem. Šoreiz mags ir tikai viens un viņu sauc Dominiks. Viņš bija solījies mani apmācīt un savu vārdu vīrietis noturēja. Sākumā man šķita, ka uzbrukšana ar mērķi iemācīt veidot vairogu, bija negodīga un cietsirdīga, taču tagad varu droši ņemt savus vārdus atpakaļ. Mans "mīļais" skolotājs acīmredzot nosprieda, ka visvieglākais apmācības veids ir iebiedēšana, un katru reizi, kad tam āzim šķita, ka es cenšos nepietiekami, viņš sāka uzbrukt. Sākuma es nodomāju :"Viņš man neko nenodarīs, tā ir vien spēle". Mh, kā tad. Dominiks ar lielāko prieku pierādīja, ka es kļūdījos, kad ar spēcīgu enerģijas plūsmu aizlidināja mani tieši virsū kaktusam. Lai arī adatu šim "indivīdam" nebija daudz, tās bija lielas un tālas no tā, ko es varētu raksturot kā "mīkstu piezemēšanos".

Sekojošajās dienās es uztvēru visu notiekošo krietni nopietnāk un dotajā brīdī mans ķermenis var uzskaitīt tikai kaktusa adatu atstātos punktus pa visām rokām un kājām, kā arī nelielu apsārtumu uz rokas, kad Dominika sūtītā uguns lode palidoja garām vien pāris milimetu attālumā. Labā ziņa – līdz ar necilvēcīgajiem treniņiem nāca arī rezultāts. Laika gaitā es iemācījos veidot uguns lodes, ciešamus vairogus un neslikti apguvu arī enerģijas plūsmas veidošanu. Tagad es spēju gāzt cilvēkus no kājām tāpat kā biju redzējusi to darām angļus ("gāzt" gan ir skaļi teikts, tas vairāk izskatās pēc spēcīga vēja plūsmas, kura traucē nostāvēt kājās). Dominiks veltīja lielu uzmanību arī prāta barjeru veidošanai – viņš vēlējās, lai es iemācos aizsargāt savu apziņu, tādējādi pasargājot to no nelūgtiem viesiem, piemēram, Džonatana un citiem angļiem. Es entuziastiski atbalstīju šo ideju, jo arī pati vēlējos aizsargāt savas domas no... Dominika. Mani joprojām neliek mierā tas, ka viņš spēj ierasties manā galvā bez aicinājuma. Diemžēl, tieši ar šo maģijas nodalījumu man gāja vissmagāk. Man izdevās norobežoties vien uz pāris sekundēm, taču, par laimi, skolotājs izskatījās apmierināts pat ar to. Pēc viņa vārdiem, tā ir mentālā spēja un prasa no citu klanu locekļiem milzīgu piepūli.

Ja sākumā manas attiecības ar tēvu varēja raksturot ar vārdu "neveikli", tad tagad... nekas nav mainījies. Tas ir, mēs runājam krietni brīvāk, taču sarunas vienmēr atgriežas pie Dominika un kāzām, kuras tēvs tik ļoti gaida. Es pat biju lūgusi, lai Dominiks ielien viņa galvā un mazliet pagriež skrūvītes, lai viss tiktu aizmirsts, taču mags atteicās, aizbildinoties ar bīstamību. Nu ja, protams. Tā es arī noticēju. Pret pašas vaļu es nespēju uztvert to vieglprātīgi un melot. Tas mani nogurdina.

Dana šajā ziņā ir krietni saprotošāka un nevienu reizi nav pieminējusi šo tematu. Jāatzīst, ar laiku pat man nācās atzīt, ka viņa ir forša un dara tēvu laimīgu. Ko gan vēl vairāk var vēlēties? Tēvs uzvedas kā bērns, patstāvīgi ķircina apkārtējos, spēlē datorspēles, bet Dana tajā laikā ir ieņēmusi nopietno lomu. Viņa rūpējas par abiem bērniem (Jusefu un vīru), ik pa laikam pārmet vecākajam par pārmērīgu runātīgumu (lamāšanos) un atbild uz ķircināšanu ar vieglu smaidu vai pat pilnīgu ignorēšanu. Man nav ne jausmas kā viņai tas izdodas.

Dominika spīdzināšanas sarakstā bija palicis viens punkts un kaut kāda neizprotama iesmesla dēļ viņš nolēma par to atcerēties tad, kad es jau gulēju otrā gultas malā un biju pa pusei ieslīgusi miegā.

- Atceries, Džonatans pieminēja to, ka kaķi joprojām ienīst Teitu klanu, lai arī ir pagājuši jau gadsimti? – Vīrietis ierunājas, pārtraucot jau labu laiku ilgušo klusumu. Es nopūšos, vienlaicīgi atverot acis.

- Es atceros, ka pa nakti ir jāguļ. – Īgni novelku. – Derētu tev arī to atcerēties. –

Kā jau ierasts, es tieku noignorēta.