SVEŠS MANTOJUMS

3

Spoža gaisma liek pusmiegā novaidēties un uzraut segu augstāk, lai tā vismaz daļēji pasargātu mani no kairinātāja. Diemžēl, ar to pietiek, lai atgrieztu manu apziņu reālajā pasaulē, tāpat kā sāpes, kuras miegā es tīri labi ignorēju. Tagad gan tās atgādina par sevi, veltot visas pūles, lai neļautu man atgriezties drošajā miega valstībā. Rodas iespaids, ka man kāds nenogurstoši zvetē ar ķieģeli pa galvu. Es labprāt tam "kādam" iesistu atpakaļ tikai simtreiz spēcīgāk, bet šobrīd esmu spējīga vien pagriezties uz otriem sāniem un atvērt acis.

Viesnīcas istaba, mana gulta...

Nekad nebūtu domājusi, ka kādreiz dzīvē es nobrīnīšos par pamošanos gultā, nevis kaut kur mežā vidū. Galva iesāpas divtik spēcīgi, man "pārskatot" iepriekšējās nakts notikumus. Tusiņš pludmalē, ceļš atpakaļ, pamošanās kaut kur džungļu vidū kopā ar Gabrielu... Nevar būt, ka tās ir vien manas iedomas, tobrīd viss šķita vairāk kā reāls.

Meklējot pierādījumus, ka neesmu pavisam zaudējusi prātu, es izvelku no segapakšas labo roku un pārsteigti secinu, ka tā ir apbindēta. Vai nu es miegā daru pavisam dīvainas lietas vai arī... Gabriels atstiepa mani šurp un parūpējās par roku, kas ir vēl biedējošāk.

Saprasdama, ka labāk spriest par savu trakumu ar nesāpošu galvu, es pietraušos kājās un ieeju vannas istabā. Mazajā kosmētikas somiņā es atrodu ibumetīnu. Ķermenis, ļoti iespējams, man nepateiks paldies, bet vismaz es spēšu sakarīgi domāt... Es vismaz tā ceru.

Kā jau to varēja paredzēt, tabletes izkrīt no manām trīcošajām rokām, liekot man skaļi novaidēties un atgāzt galvu uz atpakaļu.

Pēc pāris sekundēm man apnīk nolādēt visu pasauli, un es paveros uz leju, lai atrastu tās nolādētās tabletes, taču manu skatienu piesaista kas pavisam cits. Tagad tas kļūst pavisam baisi.

Mani kāds ir pārģērbis.

Esmu vairāk kā pārliecināta, ka nedevos uz pludmales tusiņu naktskreklā. Viņš... viņš uzdrīkstējās... Velns parāvis! Nav īsti skaidrs kāpēc, bet es sajūtu karstumu sakāpjam vaigos, un pakrūtē uzplaiksnī baiļu pavedieni. Ir kaut kāda robeža pēc kuras šis viss vairs neliekas pēc jautra vasaras piedzīvojuma.

Galu galā es tomēr izdzeru ibumetīnu un noguļos gultā, ar abām rokām apķerot spilvenu. Nepaiet ilgs laiks, kad no pārdomām mani izrauj skaļš blīkšķis un Rebekas balss. Meitenes paradums cirst durvis šoreiz nostrādā pret mani – troksnis liek man sarauties un uz brīdi mazliet pierimušajām galvassāpēm strauji uzplaiksnīt.

- Talija, tu neticēsi, kas šonakt notika! – Draudzene iesaucas un ielec manā gultā. Kā jau ierasts, meitene smaida kā augusta saulīte aiz loga un brūnās acis deg azartā. Man no šī pozitīvisma gribas vēl dziļāk ierakties spilvenā, ko es būtībā arī daru.

- Atceries to vīrieti, ar kuru mēs iepazināmies, pirms tu aizbēgi? Viņu, kā izrādās, sauc Manels, viņš ir uzņēmējs no Spānijas, kurš atbrauca šurp, lai mazliet atpūstos. – Rebeka aizrautīgi stāsta, ar rokām apķerdama pati sevi un apgriezdamās uz muguras, vienlaicīgi vicinot kājas gaisā. – Justīne man stāstīja, ka viņas bijušais draugs no Spānijas bija ļoti karstasinīgs, bet tikai šonakt es patiesi sapratu, ko viņa ar to domāja. Neilgi pēc tavas aiziešanas mēs arī devāmies uz Manela numuriņu un... –

Es skaļi novaidos, skaidri pauzdama, ka nevēlos dzirdēt nekādas detaļas. Es pazīstu Rebeku pietiekami labi, lai zinātu, ka meitenei nesagādās nekādas problēmas aprakstīt savu nakti ik katrā smalkākajā detaļā. Tas pilnīgi noteikti nav tas, kas šobrīd ir vajadzīgs manai jau tāpat sāpošajai galvai.

Rebeka beidzot ievēro, ka ar mani kaut kas nav kārtībā un pagriežas atpakaļ uz vēdera. – Tu izskaties pēc mēsla. Veca un sapuvuša mēsla. –

Jā, manai draudzenei ir ļoti bagāta fantāzija un literāro vārdu krājums.

- Kas notika? –

Es nopūšos. Galvassāpes ļauj skaidri noprast, ka uz garām runām neesmu spējīga, bet īsi un skaidri izpausties es nekad neesmu mācējusi.

- Gabriels. – Galu galā nosaku. Rebekas acis acumirklī kļūst vismaz divreiz lielākas un meitene neiedomājami strauji pielec sēdus. Acis mirdz tā, it kā Ziemassvētki būtu atnākuši pusgadu agrāk.

- Lūdzu saki, ka jūs abi... –

- NĒ! – Es nokliedzos un tūliņ saraujos. Vai farmaceiti nav informēti par to, ka tām ripiņām būtu vismaz mazliet arī jāpalīdz?

– Es gāju mājās, viņš man ieblieza pa galvu un es atslēdzos. Kad pamodos, mēs atradāmies meža vidū. Tas trakais pārgrieza mums abiem plaukstas... – Nosaku, demonstratīvi paceldama cietušo roku. –...un saāķēja tās kopā. Viņš kaut ko teica svešā valodā. Nezinu kāpēc, bet tas bija nereāli sāpīgi, es domāju, ka atstiepšu kājas... –

Labi, labi, es neesmu labs stāstnieks, bet neko vairāk es nespēju no sevis izdabūt. Kad tava galva vēl lemj vai nebūtu laiks uzsprāgt no sāpēm, notikušā pārstāsts nonāk otrajā vietā.

Rebeka lūkojas mani tā, it kā es būtu izkūkojusi prātu. Tieši tā es arī jūtos.

Brīdi klusējusi, meitene pēkšņi iepleš acis, liekot domāt, ka viņu ir apciemojusi kāda ģeniāla doma. Es pazīstu draudzeni ne gadu vien, tādēļ zinu, ka tūliņ dzirdēšu kaut ko ļoti muļķīgu. – Es kaut kur lasīju, ka pasaulē ir tautas, kuras pilda līdzīgus rituālus kāzās, apmainās asinīm, tā teikt. Un runājot par sāpēm, dārgā, pirmā kāzu nakts, pati saproti... –

Rebekas sejā ielido spilvens.

- Es nopietni runāju! – Iesaucos. – Man liekas, ka viņš bija ar kaut ko slims, jo asinis bija... neasiņu krāsā un šodien es jūtos vienkārši šausmīgi. –

- Neasiņu krāsā? – Draudzene uzjautrināti atkārto, liekot man nobolīt acis un ar seju ierakties segā. – Es varu pasaukt ārstu, ja vēlies. –

Es tūliņ noraidoši papurinu galvu. Ārstu izskats vien man uzdzen bailes, nedomāju, ka ģībšana palīdzēs.

- Es vienkārši gribu pagulēt un atpūsties. –

Matracis sakustās, liecinot, ka Rebeka ir piecēlusies kājās. Aizsegusi acis ar plaukstu, es uzlūkoju meiteni. Tagad viņa izskatās pat mazliet noraizējusies, kas ir ļoti neierasti. – Vai atnest brokastis uz numuriņu? –

- Nē, ja vien negribi vēlāk te visu tīrīt. – Nomurminu. Rebeka viegli pasmaida, aizvērdama aizskarus, lai saule mani necepinātu.

- Atceries, ka mums drīz jālido prom. – Draudzene nosaka, pirms atgriezt spilvenu un apsegt mani. Uz brīdi es atgriežos ļoti agrā bērnībā, kad vecāki vēl dzīvoja kopā un vienmēr nāca man novēlēt arlabunakti. – Atstāšu tevi vienu, atpūties. Apsveicu ar kāzām un pirmo kāzu nakti. –

Ja es nebūtu tik nogurusi, Rebeka saņemtu vēl vienu spilvenu sejā.