SVEŠS MANTOJUMS

32

Pusstundu vēlāk es jau esmu nomazgājusi no sevis Vidusjūras sāļo ūdeni un smiltis, bet netīro, piemirkušo apģērbu nomainījusi pret īsu vasaras kleitu, kuru man iedeva tēva jaunā sieva. Viņai, atšķirībā no manis, piemīt sievišķīgi apaļumi, tādēļ maigā persikkrāsas kleita uz manis izskatās kā uz pakaramā.

Kamēr Dominiks pieņem dušu, es pievienojos tēvam un viņa jaunajai ģimenei virtuvē. Uz galda stāv ēdiens, kurš visticamāk bija gatavots brokastīs. Kā jau ierasts, tēva priekšā stāv atvērts portatīvais dators, taču, man ieejot, tas tiek aizcirsts un nolikts malā. Es ļoti labu zinu, cik tas ir liels upuris no viņa puses.

- Sēdies, paēd. – Vīrietis nosaka, norādīdams uz vietu sev pretī blakus dēlam. Puika nebilst ne vārdu, izskatīdamies mazliet apmulsis. Es pasmaidu un paklausīgi apsēžos.

- Iepazīsties ar manu sievu Danu un dēlu Jusefu. – Tēvs izdveš, norādīdams uz katru gadījumam, ja nespēšu viņus atšķirt. Es izspiežu no sevis pieklājīgu smaidu, juzdamās pavisam ne savā šķīvī. Kādreiz šeit es biju kā mājās, bet tagad esmu vien viesis. Tēvs, šķiet, to mana, tādēļ uzmundrinoši pasmaida.

Dana uzliek man uz šķīvja mazliet pankūku ar zemeņu ievārījumu un pāris ogu gabaliņiem. Pēc šī rīta notikumiem ēstgriba ir mani pametusi, it kā kuņģis vēl nebūtu atgājis no šoka pēc teleportācijas, tomēr es iemetu vienu vīnogu mutē vienkārši lai kaut kā sevi aizņemtu un šis klusums nešķistu tik spiedīgs. Nekad nebūtu domājusi, ka to teikšu, bet es šobrīd justos krietni labāk ar Dominiku pie sāniem. Viņš vismaz varētu izdomāt kādu sarunas tematu.

- Vai ir vērts jautāt no kādas pakaļas jūs abi izlīdāt? – Virtuves klusums beidzot tiek pārtraukts, tēvam atkrītot tālāk savā krēslā ar vienu kāju uz otra ceļa. Dana viņam velta iznīcinošu skatienu, ar acīm vien dodot mājienu, ka šeit ir bērni.

- Ak jā, atvainojos. No kāda dibena jūs abi izlīdāt? – Tēvs izlabo, liekot sievietei nobolīt acis. Spriežot pēc senča smaida, viņam tīri labi patīk kaitināt savu sievu. - Jums līdzi nav nekādu pekeļu vai papīru. Tāpat ir skaidrs, ka ārā negāž lietus, lai arī jūs abi izskatījāties pēc pielaizītām govīm. –

Jā, tas ir tieši tas tēvs, kuru atceros.

Es jau taisos pastāstīt kārtējo pasaciņu, kad spēcīgas rokas gulst uz maniem pleciem, liekot pārbiedēti iekliegties un pielēkt kājās.

Nolādētais Dominiks! Vīrietis jau ir uzvilcis tēva dotās trenūzenes komplektā ar melnu, vienkāršu bezpiedurkņu kreklu un acīmredzot nosprieda, ka ar to ir pietiekami, lai biedētu mani līdz pusnāvei. Idiots! Es ievelku dziļu elpu, lai nomierinātu trakojošo apziņu un sirdi.

- Dom, tu mierīgāk ar viņu. Tā viņa pat līdz kāzām neizturēs. – Tēvs pajoko, liekot man iekšēji novaidēties. Paldies, tēt, joki par kāzām ir tieši tas, kas man ir nepieciešams.

Paga, paga... Vai viņš tikko nosauca Dominiku par Domu?

Man ir pēc iespējas ātrāk jādabū savs skolotājs ārā no šīs mājas, pirms kāzu plānošana vēl nav galā.

Vīrietis nevainīgi mani uzlūko un pastumj galda krēslu uz atpakaļu, kā aicinot apsēsties. Acīs vīd viegls uzjautrinājums. Es tā centos visas šīs nedēļas ķircināt Dominiku, lai beigu beigās viņš sāktu darīt to pašu ar mani? Es neesmu tāda pati – es nevaru vienkārši ignorēt tamlīdzīgas piezīmes, tās izved mani no pacietības. Vēl vairāk kaitina apziņa, ka viņš pat nav izdvesis ne vārda, bet es jau zaudēju savaldīšanos.

Norijusi visas piezīmes, es apsēžos piedāvātajā krēslā. Dominiks ieņem vietu otrā pusē no manis un tūliņ ņemas runāt, kas ir viņam neraksturīgi. – Mēs ieradāmies Izraēlā ar mērķi mazliet atpūsties pirms kāzām, pabaudīt šīs valsts siltumu un, protams, uzreiz iekūlāmies nepatikšanās. Mums uz to ir talants. –