SVEŠS MANTOJUMS

144

Mums izdodas nokļūt līdz pilij bez starpgadījumiem un nevēlamām acīm, kas ir visai satraucoši. Esmu radis, ka ik uz soļa var sastapt pa sargam, karaliskā ģimene ir apsēsta ar drošību, bet tagad šī vieta ir pustukša, visi spēcīgākie magi ir devušies uz Brazīliju, ir palikuši vien sievietes un bērni. Tas ir gan labi, gan slikti.

Kāpēc slikti?

Atbilde uz šo jautājumu tiek sniegta pāris mirkļus pēc tā, kad mēs iesoļojam ēkā. Mēs strauji nogriežamies kādā mazākā koridorā, kur mūs sagaida pārsteigums – pusaugu meitene ar spilgti rudiem matiem, vasaras raibumiem un izteikti zaļām acīm. Kalsnā miesasbūve un bērnišķīgi platās acis padara situāciju tikai sliktāku.

Ieraudzījusi mūs, viņa sastingst, baiļu pilnu izteiksmi mūs nopētot. Es veros pretī, ne uz brīdi neļaujot sev pārtraukt acu kontaktu. Tagad es beidzot saprotu kādēļ neuztvēru viņas atrašanos tuvumā – viņa bloķē savas domas. Es neuzskatīju par vajadzīgu skenēt pili uzmanīgāk, jo domāju, ka neviens mūs nebija manījis. Acīmredzot es biju kļūdījies – šī meitene bija informēta par mūsu nākšanu. Tas saknēs maina situāciju.

- Karaliskā galma vārdā es pavēlu jums atkāpties! – Viņa izdveš, balsij gan skanot visai nedroši. Man tik tikko izdodas valdīt smīnu, redzot, cik ļoti mūsu pulks ir viņu izbiedējis.

- Karaliskais galms šobrīd ir mazliet aizņemts, tā vārds nenes nekādu svaru. – Izdvešu un tajā pašā brīdī aizsūtu viņai enerģijas vilni. Meitenes mugura smagi atsitas pret sienu, un pēc brīža viņa jau guļ uz zemes nekustīgi, bezsamaņā. Vīri man blakus saknosās.

– Kurš ņems spējas? – Viens no viņiem nedroši jautā, liekot man aizkaitināti pagriezties pret grupu. Uz īsu brīdi mans skatiens uzkavējas pie Daniela, kura skatiens joprojām ir piekalts pie guļošās meitenes. Viņam ir žēl rudmates. Šī emocija krasi izceļas uz pārējo klātesošo fona, taču es neņemos to komentēt.

- Neviens neņems spējas. – Stingri paziņoju, ar savu balsi apklusinot visas čalas. Vairums novērš skatienus, nevēloties sastapties ar manām acīm, taču viens no teleportiem, šķiet, Vito, uzlūko mani ar tādu izteiksmi, it kā es būtu pilnīgi izkūkojis prātu. Ar to pietiek, lai es strauji piesoļotu pie viņa, nostātos soļa attālumā un draudošā balsī pārjautātu. – Vai ir kādas pretenzijas?

- Viņai ir visai nesliktas spējas, būtu muļķīgi laist to vējā. – Vīrietis izdveš, bravūrai mazliet noplokot, bet ne pietiekami, lai es tik vienkārši to atstātu.

- Tiešām? Tad jau es varu atņemt arī tavas meitas spējas, ko? Cik viņai gadu? 15? – Izaicinošā tonī jautāju, acumirklī sasniedzot savu mērķi. Vīrieša acīs iedegas dusmas. Ar to man pietiek, viņš visu ir sapratis. Es pakāpjos tālāk un uzlūkoju pūli. – Mūsu mērķis ir lielā zāle, tur būs sapulcējies lielākais cilvēku pulks. Nelienam ārā no slēptuvēm līdz es nedodu tādu pavēli. Skaidrs!?

Cilvēki piekrītoši pamāj, liekot maniem pleciem mazliet atslābt. Prāts vēlreiz izskenē pili un tās apkārtni, meklējot visus, kuri var radīt kādas problēmas. Pāris sargi tomēr ir palikuši zālē, lai sargātu klana ietekmīgākās dāmas, taču tas arī viss. Pārējie ir mazi bērni, sievietes. Vien brīdi ilgāk manas domas uzkavējas pie māsas, kura šobrīd drūmu skatienu vēro Anglijas apmākušās debesis.

- Ceļš ir brīvs.

Tik tiešām, mēs nonākam līdz zāles durvīm bez neviena starpgadījuma. Vienu reizi mums nācās mazliet mainīt maršrutu, lai izvairītos no divām pļāpām koridorā, taču nekas vairāk. Pils ir kā iegrimusi ziemas miegā, katram mūsu solim atbalsojoties no ledainajām sienām. Šajos gados nekas diži nav mainījies. Tēvs ir iztērējis krietnu summu statujām, aizkariem un un jaunam tronim, bet tas arī viss. Viss pārējais ir tieši tāds pats. Protams, tas nav nekāds pārsteigums – pavisam nesen es šeit viesojos, taču toreiz man pat prātā nenāca pētīt apkārtni, es biju pārāk aizņemts ar visu Teitu mentālo skenēšanu.

Tagad, kad es beidzot atļauju savām acīm novērtēt apkārtni, es nespēju nejust vilšanos. Es cerēju ieraudzīt ko jaunu, cerēju ieraudzīt kādu progresu. Šobrīd šī vieta vien uzdzen atmiņas, kuras es visu dzīvi labprātīgi ignorēju.

Kad mēs nonākam pavisam tuvu zāles durvīm, es sev pavēlu atkal pārslēgties uz plānu. Pie durvīm stāv divi sargi.

... stāvēja.

Skaidri zinādams, ka Teiti un sargi it īpaši, ir apmācīti, lai pasargātu savu apziņu un nav nekādas nepieciešamības šobrīd lieki tērēt enerģiju, es vienkārši lieku tēva neiedomājami dārgajām vāzēm mesties virsū sargu galvām. Sekunde un tās izšķīst. Gaisa maģija pasargā lauskas no trokšņa radīšanas un sekundi vēlāk mēs vērojam vien divus vīriešus ar pārsistām galvām.

- Tu. – Es izdvešu, norādot uz puisi, kurš šodien nespēja pat tik daudz, lai teleportētos šurp tā kā pienākas. – Atņem šiem diviem spējas.

Uzrunātais paliek baiļu un nedrošības pilnām acīm lūkojoties uz mani, it kā es viņu taisītos nogalināt šajā pašā sekundē. Sākdams zaudēt pacietību, es nikni atkārtoju savus vārdus, šoreiz ieliekot vairāk spēka pavēlē. Viņš beidzot izkustas no vietas.

Krietns laiciņš paiet pirms viņš beidzot tiek ar visu galā, atstājot aiz sevis vien divu sargu līķus. Jācer, ka atpakaļceļā viņš spēs uzlabot savu teleportēšanos mākslu un neuzkritīs uz kādas ēkas jumta.

Mēs visi uzlūkojam lielās zāles durvis, kuras šobrīd ir aizvērtas. Vēl mazliet un sāksies jautrība.