SVEŠS MANTOJUMS

126

- Mēs esam klāt, bet, ja tu nolēmi mani nogalināt, tad zini, ka mana mamma ir pret manu nāvi, un, tici man, to sievieti labāk nekaitināt, ja nav vēlmes atrauties.

Jā, tieši šādi ir pirmie Logana vārdi, kad viņš Daniela pavadījumā ienāk virtuvē. Dominiks aizsūtīja abiem paziņojumu, ka mēs tiekamies manā mājā, lai sāktu apgūt mentālo bloku. Tieši tas ir galvenais solis cīņā pret Teitiem, un Dominiks ir stingri apņēmies to iemācīt visiem Salvadoriem. Vakar viņš bija devies uz pirmajiem treniņiem maģijā, taču progress nebija liels. Šķiet, šodien viņš ir nolēmis trenēt manus draugus atsevišķi, kas man mazliet sasilda sirdi – viņš zina, cik ļoti es satraucos par viņiem, un, cik ļoti gribu, lai viņi paliek dzīvi pēc šī kara. Vien pāris stundas atpakaļ mēs runājam par precībām, bet tagad mēs jau uzvedamies kā precēts pāris – es pagatavoju tēju visiem un līgavainim, Dominiks ņemas runāt ar atnākušajiem. Balsī ir jūtama man jau zināmā apņēmība – tādā tonī viņš runā, kad ir stingri nolēmis kaut ko iemācīt citiem.

- Ja tu nebeigsi lēkāt pa māju jumtiem nakts vidū, man nemaz nebūs tevī jagalina, tu to izdarīsi pats. – Dominiks "pieklājīgi" izdveš, liekot man saraukt pieri. Lēkāt pa jumtiem nakts vidū?

- Kāda velna pēc tu to darīji? – Nesaprotoši jautāju, izvilinot no puiša smagu nopūtu, it kā mēs būtu pārlieku apnicīgie vecāki, kuri neko nesaprot.

- Man patīk augstums, kas tur tāds? Danielam patīk veidot miniatūras upju sistēmas uz pilsētas ielām, uzburot ūdeni starp akmeņiem un liekot tam tecēt uz apli, taču tas nevienam nešķiet dīvaini, bet, kad es nolemju pastaigāt pa jumtiem vakarā, tad tā ir katastrofa! – Puisis pārlieku enerģiski sāk sevi aizstāvēt, liekot man klusi iesmieties.

- Tagad, kad tu to pastāstīji, es jūs abus uzskatu par dīvaiņiem. – Paziņoju, noliekot krūzes uz galda.

- Paldies, Log, tagad arī mani uzskata par frīku. – Daniels sarakstiski nokomentē, apsēzdamies man blakus.

- Es neteicu, ka tas ir slikti. – Piebilstu, liekot abiem puišiem pasmaidīt. Logans apsēžas blakus Danielam, mums atrodoties pretī viens otram.

- Protams, ka neteici. – Viņš atbild, it kā tas būtu pašsaprotami. – Tu vienkārši nevari to pateikt, jo šīs skaistās, debešķīgās havajiešu acis ir pārāk pievilcīgas, lai tu spētu vispār iedomāties, ka man ir kāda slikta īpašība. Es visu zinu, Talija, mans radars uztver ik katru, kam es patīku un, es varu droši pateikt, ka tas ir gandrīz viss klans.

Loganam pašpārliecinātības netrūkst.

- Marianai tu nepatīc. – Daniels atgādina, liekot Loganam nobolīt acis, taču piekrītoši pamāt.

- Jā, Mariana ir izņēmums.

- Un Leonardo. – Daniels turpina. – Un Fernanda, un Kamilla, un Andressa, un...

- Labi, labi, es sapratu, paldies! – Logans skaļi iesaucas, aizverot savas ausis ar plaukstām, kā cenšoties apklusināt šo šausmīgo patiesību – visiem klana locekļiem viņš pilnīgi noteikti nepatīk. – Tas nemaina to faktu, ka esmu superjauks, un Talija ir līdz ausīm iemīlējusies manī un manās havajiešu acīs! Goda vārds, ja viņai ceļā nepatrāpītos cits havajietis, viņa jau būtu ceļā uz mūsu kāzām!

Dominiks velta puisim brīdinošu skatienu, Logana smaidam uz īsu brīdi mazliet mazinoties. Tad viņš novēršas, it kā neko nebūtu manījis.

- Havajiešu acis? – Atkārtoju. Nezināju, ka acīm ir nacionalitātes.

- Tavs līgavainis nestāstīja? – Logans neticīgi jautā, šķizdams vēl enerģiskāks kā sekundi atpakaļ. Puisis sāk nemierīgi dīdīties krēslā un pirksti nervozi dungo ritmu uz galda. – Nevar būt! Tas taču ir nereāli kruti!

Es jautājoši palūkojos uz Dominiku, kurš vien nošūpo galvu un sāk kaut ko meklēt mazajā skapītī pie ieejas. Tur ir tik daudz sīku, nevajadzīgu priekšmetu, ka man nav ne mazākās nojausmas, ko viņš meklē.

- Pēdējais iznīcinātais klans bija tieši havajiešu, viņi bija pārņēmuši Havaju salas un dzīvoja tur. Klans bija visai neliels, ap piecdesmit cilvēkiem, taču viņiem visiem bija viena izteikta īpašība – zeltainas acis. Cik nu esmu dzirdējis, cilvēki uzskatīja, ka tas ir spēcīgās maģijas dēļ. Havajieši skaitījās spēcīgākie magi pasaulē un pēc citu vārdiem, šī maģija bija tik koncentrēta, ka acis ieguva zeltainu nokrāsu. – Logans aizrautīgi stāsta, pieliecies tik tuvu galdam, cik iespējams. Acis ir plati vaļā. - Klans izzuda jau krietnu laiciņu atpakaļ, bet pasaulē vēl ir atrodami uz vienas rokas pirkstiem saskaitāmi cilvēki, kuriem ir šī raksturīgā pazīme. Tas ir ļoti dominējošs gēns, tādēļ tas joprojām nav izzudis. Tāpēc, apsveicu, kāds no tava līgavaiņa senčiem bija no krutajiem havajiešiem.

Es pārsteigti uzlūkoju Dominiku, kurš joprojām kaut ko meklē skapīti. Vai viņš to zināja? Protams, ka viņš to zināja, tas taču ir Dominiks, viņš zina visu. Kāpēc es nekad iepriekš nebiju dzirdējusi šo stāstu? Manuprāt, tas ir fascinējoši – tik spēcīga un izteikta klana pazīme ir saglabājusies vēl šodien un Dominiks ir viens no retajiem palikušajiem havajiešiem. Mana mātišķā puse (par kuras eksistenci es nebiju informēta) tūdaļ iedomājos, ka arī mūsu bērni būs ar šīm skaistajām acīm. Tas mani savādi priecē. Es vienmēr esmu dievinājuši Dominika skatienu.

- Un cik Salvadoru ar šādām acīm tu zini? – Es jautāju un ieraugu, ka Dominika pleci saspringst. Visai iespējams, ka vēlāk es atraušos par pārlieku zinātkāri, bet šobrīd es nespēju neuzdot šo jautājumu.

- Tikai mana māte un viņas brālis. – Logans paskaidro. – Dominik, kas ir tavs brazīļu vecāks? Māte vai tēvs?

Es satraukti noriju siekalas.

Dominika māte ir Logana māte. Tagad es beidzot saprotu kādēļ pirmajā tikšanās reizē viņš man sāpīgi atgādināja Dominiku – viņi ir līdzīgi. Lai arī tēvi ir pilnīgi dažādi, abiem ir vienādas acis, izteika žokļa līnija, Logana mati ir vien mazliet gaišāki. Pat ķermeņa uzbūve ir līdzīga.

Dominiks izvelk no skapīša nelielu kāršu kavu un noliek to uz galda. – Nedomāju, ka tā ir tava daļa. Tagad mēs attīstīsim mentālo maģiju ar kāršu palīdzību. Zaudētājs šodien skrien divus apļus ap pilsētu. Rēķinieties ar manu klātbūtni jūsu smadzenēs. Ja to negribat, bloķējiet mani.