SVEŠS MANTOJUMS

31

Par laimi mana atmiņa izrādās vēl kaut kam derīga un man izdodas no pirmā piegājiena atrast tēva māju, tādējādi izvairoties no blandīšanās apkārt tādā paskatā kaut sekundi ilgāk par nepieciešamo. Šejienieši ir krietni brīvāki savā apģērba izvēlē, taču pat viņiem mūsu īpašais "stils" negāja pie sirds. Gandrīz katrs garāmgājējs uzskatīja par savu pienākumu veltīt mums skatienu no sērijas :"Jūs esat nojūgušies?".

Viens posms ir beidzies, tagad ir jāparvar nākamais. Esmu nostājusies pie augsta, balta žoga, kurš norobežo māju no citām. Tas ir tik augsts, ka es pat tā īsti nevar saskatīt, kas aiz tā slēpjas. Protams, vārti ir aizslēgti. Klusībā lūgdamās, lai tēvs nebūtu mainījis savu paradumu slēpt rezerves atslēgu slēpnī, es pasniedzos pēc paskastītes un atveru to. Jā, te nu tā ir – maza atslēdziņa, kura ir ieslēpta starp divām vēstulēm. Uzsmaidījusi tai, es bez īpašas piepūles attaisu vārtiņus. Skatam paveras mana bērnības māja. Godīgi sakot, es gaidīju lielākas pārmaiņas. Sētas šūpoles ir atjaunotas un vairs nedraud jebkurā mirklī nokrist, ir iestādīti pāris mazu kociņu.Māja ir tāda pati, vien mazliet atjaunināta. Tā ir divstāvu celtne ar palielu balkonu, kurš aizņem pusi otrā stāva, un vairākām izejām uz āru, it kā ar vienām durvīm nepietiktu un tēvs vēlētos salikt tās pie katras istabas. No savas vietas es to neredzu, taču skaidri zinu, ka vienas durvis ir arī otrajā stāvā. Pie tām ir pievienotas mazas trepītes. Tieši tur kādreiz atradās mana istaba. Tās durvis radīja ne mazums problēmu, jo man patika naktīs lavīties ārā un spēlēties. Bailes no tumsas nekad nav bijušas man raksturīgas. Tagad durvīs ir slēdzene, kuras iemesls esmu es pati. Tagad mani tas uzjautrina, bet tobrīd es uztaisīju veselu tirādi par to, cik necilvēcīgi ir mani vecāki. Kā jau daudzām mājām šajā valstī, jumts ir pilnīgi plakans.

- Ejam? – Dominiks jautā, manīdams manu nedrošību. Es nopūšos un dodos pa taisno pie parādes durvīm. Kādreiz es būtu vienkārši iegājusi iekšā, bet šobrīd mans tēvs ir krietni vecāks un man negribētos kalpot par sirdstriekas iemeslu.

Trīs spēcīgi klauvējieni. Lai arī sirds krūtīs satraukti sitas, es cenšos likties pašpārliecināta. Šī ir mana māja. Kas par to, ka neesmu redzējusi tēvu kopš 10 gadu vecuma? Tas taču neko nemaina... vai ne?

Pēc īsa brīža durvis atveras.

Tas... nav mans tēvs. Pretī veras sieviete ap 40 ar visai gaišiem matiem un asi kontrastējošām melnām acīm. Viņa ir ģērbusies skaistā, garā kleitā ar ziediem. Rokās, atbalstīts uz viena gurna, ir mazs puika, gadus piecus vecs. Viņam arī ir visai gaiši mati, taču tonis ir tuvāks manam, nekā sievietes, kura, šķiet, ir viņa māte. Arī acis nav ne tuvu tik tumšas. Tās ir zaļi-brūnas, tuvākas brūnajam. Es neesmu īpaša bērnu fane, taču esmu spiesta atzīt, ka viņš izskatās piemīlīgi.

- Vai... varu kā palīdzēt? – Viņa nervozi jautā, nopētīdama mūs abus ar neuzticīgu skatienu. Es nespēju viņu vainot. Šobrīd mēs neesam savā labākajā izskatā. Viņa droši vien domā, ka esam bezpajumtnieki. Šajā valstī tas tā arī ir.

Es brīdi klusēju, cenzdamās atcerēties ivritu. Bērnībā es runāju tajā visai labi, lai arī akcents nekur neizpalika. Tagad ir vajadzīgs krietns brīdis, lai atsauktu atmiņā elementārāko.

- Es atvainojos, mēs meklējam Matanu Levinsonu. Vai jūs nezināt kur viņš dzīvo? –

Jāatzīst, jūtos mazliet vīlusies. Ieraugot atslēgu, kura ir paslēpta starp divām vēstulēm, es biju pārliecināta, ka tēvs joprojām dzīvo te, taču kļūdījos. Doma par vazāšanos pa visu pilsētu vai, vēl sliktāk, valsti, lai viņu atrastu, liek man nervozi sist ar pirkstu galiem pa džinsu mitro audumu.

Sieviete aizdomīgi mani nopēta no galvas līdz kājām, kas man liekas visai ironiski, ņemot vērā, ka man blakus stāv Dominiks, kurš pēc skata ir krietni bīstamāks par mani.