SVEŠS MANTOJUMS

157

Es biju visai pārliecināta, ka līdz ar mirkli, kad ieradās Džonatans, garlaicība beigsies. Es biju droša, ka no tā brīža laika ritējums strauji paātrināsies.

Es kļūdījos.

Tikko vīrietis izgāja no pagrabstāva, es atkal paliku divatā ar ķīnieti, kura kompānija man diez ko negāja pie sirds, jo izdabūt no viņa atbildes bija teju neiespējami. Vairums gadījumu viņš nemaz nepievērsa uzmanību manai pļurkstēšanai, it kā manis te nemaz nebūtu. Tā kā pacietība nekad nav bijusi mana stiprā puse, es ātri vien atmetu šos centienus, tā vietā koncentrējoties uz skaņām visapkārt, gaidot, kad Džonatans atgriezīsies.

Tas nenotika. Šķiet, par mums aizmirsa. Līdz ar katru sekundi mani sirdspuksti kļuva aizvien lēnāki un lēnāki, man zaudējot cerību uz drīzu tikšanu prom. Vai Džonatanam tik tiešām ir tik īsa atmiņa, ka viņš aizmirsa par mums? Ņemot vērā viņa raksturu, tas ir teju neiespējami.

Kad es jau sāku just sevi ieslīgstam miegā, jo gluži vienkārši šajā kamerā nav citu nodarbju, ausis sasniedz metāla durvju atvēršanās skaņa. Kāds nāk. Ar nepatiku pašai pret sevi, es uzreiz noprotu, ka Džonatana starp gājējiem nav, it kā es jau pazītu viņa īpatnējo staigāšanas veidu.

Man izrādās taisnība. Skatienam paveras divi sargi. Viens atver durvis un bez vārda runas dodas pie ķīnieša, man neveltot ne skatienu. Kad pusmūža vīrietis tiek rupji satverts un uzrauts kājās, viņš neizdveš ne pīkstienu, vien turpina nepretojoties iet ar sargu, kas manām spītīgajām smadzenēm liekas tik nepareizi, cik tas vispār ir iespējams. Es viņa vietā kliegtu un prasītu paskaidrojumus. Nav jau tā, ka es to nedaru tagad.

Miegs tiek atmests prom, vietā stājoties gatavībai. Es pielecu kājās un skaļā, gandrīz vai pavēlošā tonī pieprasu atbildes.

Es būtu ļoti pārsteigta, ja man kāds tās tik tiešām sniegtu. Durvis tiek aizcirstas mana deguna priekšā un sargi demonstratīvi sāk iet prom, vienlaicīgi vedot prom arī ķīnieti.

- Ei, es ar jums runāju! – Nokliedzos viņiem nopakaļ, abām rokām apkļāvusi ledainās restes. – Kur jūs viņu vedat?!

Nekā. Klusums. Es paspēju nokliegt vēl pāris lamuvārdus viņiem nopakaļ, kad metāla durvis ar skaļu blīkšķi aizcērtas.

Aizkaitinājuma pilna, es no visa spēka sapurinu restes, panākot ar to... neko. Manas dusmas no tā tikai aug. Es tupu šajā kamerā pašas stulbuma dēļ un šī paša iemesla dēļ arī nevaru tikt ārā. Ir taču jābūt kādai izejai!

Es neatrodu šo izeju ne pēc stundas, ne pēc divām. Es palieku šajā kamerā pilnīgi viena, bez mazākā mājiena uz to, ka kāds vispār par mani atceras. Līdz ar katru sekundi spēki aizvien vairāk un vairāk mani pamet, sals un bads dod par sevi zināt. Man nav ne jausmas, cik ilgu laiku es šeit jau atrodos, bet varu pilnīgi droši apgalvot, ka tas nav mazs. Nav brīnums, ka enerģija sāk aptrūkties.

Vienā brīdī es padodos miega vilinājuma. Es apguļos turpat uz grīdas, pilnīgi aizmirstot par aukstumu. Varbūt, ja es atsaldēšu olnīcas, Džonatans nedabūs no manis bērnus un atdos mani atpakaļ Dominikam, kuram par to būtu vienalga... Muļķīgi, es zinu.

Sākumā es tik vien spēju, kā kratīties drebuļos un spēcīgi kost zobus, lai tie neklabētu, tomēr arī tas zūd. Es iemācos ignorēt aukstumu, iemācos to atstumt tālākajā apziņas nostūrī, tā vietā rodot vietu miegam, kurš pēdējās stundas to vien darīja, kā aicināja mani pie sevis.

Mani pamodina balss.

- Talija, ejam.