SVEŠS MANTOJUMS

69

Teitam pietika ar vienu galvas mājienu, lai pārējie paklausīgi dotos prom. Nekādu iebildumu, nekādu jautājumu. Lai arī Džonatans vēl nav klana galva, viņš ir tuvu tam un acīmredzot tas iekļauj sevī bezjautājumu pakļaušanos. Vēl viens iemesls kādēļ man klātos grūti ar piederēšanu kādam klanam. Man nepatīk, ka mani kontrolē. Dominiks centās.

"Dominiks centās, bet Džonatanam tas izdevās," es sev atgādinu. Tā bija tīrākā manipulēšana un es padevos. Dominika dzīvība bija un joprojām ir mana lielākā prioritāte...

- Ja tu vēlies, lai tavs mīļotais izdzīvo, tev vajadzētu mazliet pasteigties. – Džonatana balss izrauj mani pārdomām. Es pārsteigti paceļu skatienu un tūdaļ sastopos ar acīm, kuras man tik ļoti atgādina debesis īsi pirms negaisa – pelēkas, aukstas, draudošas. Tagad es spēju saskatīt vēl kaut ko... Viņš ir uzjautrināts, viņš izbauda savu mazo uzvaru. Es ignorēju vēlmi iebliezt vīrietim pa seju un pievēršu visu savu uzmanību spēju atdošanai.

Šoreiz es pati steidzinu procesu. Dominika aura ir tik tikko saskatāma, nav laika būt maigai. Es ļauju maģijai rauties ārā no manis gluži kā no ūdens pudeles, kuru ir novietojuši vertikāli un atvēruši korķi.

Džonatans, bez šaubām, to uzreiz ievēro. Vārdi iznāk saraustīti un trīcoši. – Kāds ir nepacietīgs, ko? –

Sāpes viņa sejā sniedz man neslēptu gandarījumu. Beidzot es varu viņam nodarīt sāpes. Lai cik ļauni tas neizklausītos, es biju gaidījusi šo mirkli.

Tajā pašā brīdī visa Džonatana maģija ir nonākusi viņā, un es atraujos, nevēlēdamās pieskarties viņam kaut sekundi ilgāk. Lai arī mēs vairs neesam saāķējuši rokas, es joprojām jūtu aukstumu, kas klāj manu roku, it kā kāds izmantotu krievu parādīto sildīšanās metodi, tikai otrādi. Es nekavēju laiku lieki un pielecu kājās, tādējādi beidzot attopoties pienācīgā attālumā no tā cilvēka.

Galva uz brīdi sareibst, liekot man atspiesties pret žoga malu. Sēžot es to nejutu, bet ar šo straujo kustību pietika, lai pār mani nāktu atskārsme par manu stāvokli – es jūtos kā izspiesta lupata. Sākumā no manis izpumpēja maģiju, tad atgrieza to atpakaļ un galu galā atkal atņēma tās daļu. Ceļgali nodevīgi trīc, atklājot manu nogurumu.

Es paceļu skatienu un sastopos ar Džonatanu. Acīs jau atkal gailo tā pati interese, kuru manīju iepriekš. Pār ādu pārskrienam viegliem šermuļiem, es pamāju uz Dominika pusi. – Kusties ātrāk.

Es mēmi vēroju kā vīrietis lēnām pieceļas (lai arī tas tiek cītīgi slēpts, arī viņu nav apgājušas maģijas nodošanas sekas)un notupjas blakus bezsamaņā esošajam Dominikam, apliekot bālos, kalsnos pirkstus ap viņa asiņu klāto roku. – Brālīt, zini, ka es šo daru vien tavas zaļacītes dēļ. Es tīri labprāt redzētu tevi mirstam. –

Es sakožu zobus. Protams, viņi ir magi, bet... pat magu starpā tamlīdzīgas attiecības ir kas neparasts. Viņi taču ir ģimene! Klani karo ar citiem klaniem, ne paši ar sevi! Vismaz tā man šķita...

- Varu derēt, ka viņš tev nav stāstījis neko par savu aiziešanu no klana, nav stāstījis kāpēc mēs viņu ienīstam. – Vīrietis pēkšņi ierunājas, it kā būtu lasījis manas domas. Tas biedē vēl vairāk, ņemot vērā, ka biju bloķējusi domas.

- Vai tu nevarētu to izdarīt klusējot? – Aizkaitināti vaicāju. Džonatans ir no tiem, kas var malt tīrāko bezsakaru, bet tu viņam ticēsi, jo tā balss, tas izskats... tas nepieļauj nepaklausību. Lai arī es visādi izrādu savu "neatkarību", man ir grūti pretoties viņa vārdiem. Es tik tiešām gribu zināt atbildes, es gribu zināt kas kalpo par iemeslu tādai uzvedībai viena klana locekļu, vēl jo vairāk brāļu, starpā. Bet es pavēlu sev klusēt. Nav īstais laiks un pilnīgi noteikti nav īstais cilvēks.

Man tiek īss skatiens, tomēr es tajā ieraugu ko līdzīgu izsmieklam. Viņš zina, ka es šobrīd mokos no ziņkārības, tāpat viņš zina, ka es nekad to neatžīšu. Kad viņš ir drošs, ka esmu sapratusi šajā skatienā noslēpto vēstījumu, uzmanība pilnībā pārslēdzas uz brāli. Par spīti nogurumam, es samirkšķinu acis un cerīgi vēroju Dominika izbalējušo auru. Pakrūtē uz āru raujas satraukta balstiņa. Ja nu Džonatans kaut ko nodara brālim? Ja nu viņš meloja?

Es neuzdrošinos pat samirkšķināt plakstiņus, baidoties, ka īsajā brītiņā notiks kas šausmīgs.

Taču tas nenotiek. Džonatans izpilda savu solījumu. Es ar apbrīnu vēroju kā Dominika aura soli pa solim iegūst aizvien saredzamākas krāsas. Liekas, kāds ir ieslēdzis foto redaktoru un šobrīd palielina krāsu intensitāti. Vīrieša krūtis sāk cilāties krietni ātrāk, asiņu tērcīte kļūst lēnāka. Vienā brīdī Džonatans strauji novicina roku uz augšu, liekot man jau saspringt, gatavībā uzbrukt, taču tā izrādās vien maģijas izmantošanas kustība – no brūces laukā iznāk paliela lode. Uzreiz pēc tā brūce aizaug ciet un vienīgais, kas liecina par kādreizējo traumu, ir vien asiņu klātā roka.

Džonatans brīdi vēl vēro savu darbu, tad pieceļas un pagriežas pret mani. Man gar acīm nepaslīd, ka noguruma pazīmes ir kļuvušas vēl izteiktākas. Dominiks reiz bija teicis, ka tieši ārstēšana ir visspēkietilpīgākā no visām maģijas nozarēm un tagad esmu nosliekusies tam piekrist.

- Viņš pagulēs vēl kādu stundiņu. – Vīrietis izdveš, nostādamies man pretī. Es gluži neapzināti pieploku tuvāk žogam. Kāpēc visi vīrieši ir tik gari? Pat Džonatans, kuru vairums cilvēku raksturotu kā tievu un slaiku, liek man justies maziņai.

Pietiek viņam pakustināt roku manā virzienā, kā es paraujos sānis. Es zinu, ko apsolīju, bet tagad, pēkšņi, es meklēju atkāpšanās ceļu. Džonatans nosmīn, pirms spēcīgi, neciešot nekādu pretošanos, satvert manu roku un pagriezt to ar plaukstu uz augšu. – Lielais, ļaunais mags grib tevi izārstēt.

Lai būtu droša, es vienu reizi noraustu roku, cenšoties tikt brīvībā, taču, kā jau biju paredzējusi, tas nenostrādā. Džonatana rokas ir kā skrūvjspīles. Neteicis ne vārda, viņš vieglītēm pārlaiž savu rādītājpirkstu pār manas brūces malām un tās uzreiz sāk rauties tuvāk viena otrai. Kā jau tas vienmēr notiek, arī tagad es sajūtu patīkamu kņudoņu, bet šoreiz es jūtos teju vainīga. Kādreiz to darīja Dominiks un man tas likās pilnīgi normāli. Tagad... ne tik ļoti.

- Tagad ir tava kārta pildīt solījumu. – Vīrietis nočukst, pieliecoties tuvāk manai ausij.

l>