SVEŠS MANTOJUMS

30

Šodien tāda pagara daļa sanāca... Patīkamu lasīšanu :)  

Vairākas minūtes vēlāk mums tomēr nākas piepūlēt pārgurušos ķermeņus un uzrāpties augšā uz paugura. Izraēlas ūdens robeža tiek cītīgi uzraudzīta un divi cilvēki, kuri parādās jūrā no nekurienes, kopā ar koka galdu varētu piesaistīt sev lieku uzmanību. Smilšainais paugurs nekādi nevēlējās atvieglot mūsu uzdevumu. Kājas patstāvīgi grima smiltīs un slīdēja zemāk.

Pēc nezināma laika posma mums tas tomēr izdodas, lai arī elpas jau atkal ir straujas. Kaktusi nav tik ērti slēpņi kā kuplie koki Latvijā, taču ne mums par to žēloties. Tie sniedz vismaz minimālu aizsardzību no iespējamajiem garāmgājējiem.

Nometusi tonnu smago mēteli uz zemes, es uz tā smagi uzsēžos. Dominiks piebiedrojas, nu jau likdamies mazliet dzīvīgāks. Pārgurušais izskats joprojām raud pēc atpūtas, taču arī raizes par to, ka viņš varētu jebkurā mirklī atslēgties, ir zudušas.

- Pirmo reizi ko tādu redzu. – Vīrietis nosaka, pārtraucot ieilgušo klusumu. Es saraucu pieri un jautājoši viņu uzlūkoju. – Tu ar minimālām, nē, drīzāk neesošām maģijas zināšanām pamanījies mūs aizteleportēt uz Izraēlu, tūkstošiem kilometru tālu. Vairums dzimušo magu apgūst šo spēju vien dzīves vidū, ja vispār jebkad apgūst. –

Aizteleportēju...

Jā, tādam secinājumam vajadzēja pašam rasties manā galvā, taču vien tagad es saprotu kā attopos šeit. Es vienkārši... neiedomājos, ka tas ir iespējams. Dominiks bija runājis tā, it kā tas būtu kas neiespējams, tādēļ es to pievienoju jau tāpat milzīgajam sarakstam ar nosaukumu "Lietas, kuras Talija nekad neiemācīsies".

- Es taču teicu, esmu ģēnijs maģijā. – Attraucu, cenzdamās slēpt savu mulsumu. Ne katru dienu mans īgnais skolotājs atzīst, ka es esmu uz kaut ko spējīga. Vīrieša balss tonis gan ļāva noprast, ka tas nav kompliments, bet gan mēģinājums atminēt kādu mīklu.

Mags noliecas uz priekšu, atbalstot rokas uz ceļgaliem. Acis tukši vēro smiltis zem sevis. – Ko tu juti pirms teleportācijas? Par ko tu domāji? –

Parasti Dominiks cenšas izvairīties no tematiem, kuri ir vismaz minimāli saistīti ar emocijām. Laika gaitā man pat izveidojās iespaids, ka viņš nevēlas tās just un visiem spēkiem pataisa sevi par ledus karali. Man nākas sev atgādināt, ka arī šie jautājumi nav balstīti uz personīgas intereses. Skolotājs vienkārši vēlas saprast kā man tas izdevās.

- Es jutu to pašu, ko jebkurš tamlīdzīgā situācijā. – Attraucu, skatīdamās it visur, izņemot uz Dominiku. – Es biju pārbiedēta līdz nāvei, skaitīju sekundes līdz brīdim, kad Džonatans būs klāt. Domāju par to, cik agrā vecumā mani sasniedza nāve. Nezinu kāpēc, bet vienmēr biju pārliecināta, ka nomiršu sirmā vecumā. Zini, tāda laba nāve, kuru nemaz nevar uzskatīt par skumju – ģimenes sabiedrībā, siltumā un drošībā. –

Kāpēc es to stāstu? – Nav ne jausmas. Es nebiju plānojusi pāriet uz emocionālu ladu, taču jūras šalkoņa, spēcīgais vējš un nesen izjustie pārdzīvojumi dod par sevi ziņu. Gabriels ar savu maģiju pamatīgi mainīja manas iedomas par pašas nāvi. Ja viss turpināsies tāpat, nāve ar izkapti (vai nazīti plaukstas pārgriešanai) ieradīsies visai drīz.

- Tas daudz ko paskaidro. – Dominiks nosaka, viegli pamādams pats savām domām. Es jau atkal saraucu pieri. Man nekas nav skaidrs.

Manījis manu izteiksmi, viņš sniedz paskaidrojumu. – Ir skaidrs kāpēc mēs teleportējāmies tieši uz šejieni. Tavs tēvs taču ir no Izraēlas, vai ne? –

Es mulsi pamāju. – Tu lasīji manu personas lietu? –

- Talija ir tipisks ebreju vārds, Levinsone – uzvārds. Nav jābūt ģēnijam, lai novilktu paralēles. –