SVEŠS MANTOJUMS

98

- Tev ir jākontrolē priekšmets tikai pašā sākumā, lai tas lidotu tur, kur vēlies. Vēlāk atlaid maģijas grožus un vienkārši ļauj tam nonākt mērķi. – Daniels paskaidro, nostādamies manā vietā. Puisis šķiet savāds, citāds. Esmu radusi, ka viņš ir mierīgs, pat kautrīgs, bet tagad... tagad viņš uzvedas pašpārliecināti, it kā viņš būtu pilnīgi pārliecināts par savu uzvaru.

Redzot tālāko, kļūst skaidrs, ka iemesls tamlīdzīgais uzvedībai ir.

Puisis pavēl stienītim pacelties augstāk, tad tas strauji paraujas metru uz atpakaļu, pirms visā ātrumā mesties pretī mērķim. Danielam vajag vien pāris sekundes, lai piekoriģētu lidošanas virzienu, bet tas arī viss. Tad maģija aptrūkstas un dzelzs gabals neticamā ātrumā ielido mērķī, vienlaicīgi izplatot skaļu blīkšķi pa visu zāli...

Rodas iespaids, ka puisis pilnībā kontrolē ik sīkāko maģijas plūsmu. Vēl jo vairāk, viņš met krietni agresīvāk nekā bija rādījis Enzo. Enzo to darīja visai lēni un mierīgi, bet Daniels tam atdod vairāk maģijas, padara plūsmu straujāku. Man jau nekas nav pretī, tas izskatījās iespaidīgi, bet... Kāpēc viņš to dara?

Enzo bija teicis, ka magi vienmēr cenšas minimizēt maģijas patēriņu, jo rezerves nav bezgalīgas. Arī pašam trenerim ir visai viduvējs potenciāls, un ar auras palīdzību es redzēju cik spēkietilpīga ir smagā stienīša mešana. Daniels ir krietni jaunāks. Spriežot pēc tā, ko Dominiks kādreiz stāstīja, viņa vecumā dažiem pietiek spēka tikvien, lai izveidotu uguns lodīti. Ne kurš katrs spētu izdarīt to, ko viņš tikko parādīja.

Es nevarēju.

- Iespaidīgi. – Nokomentēju, pievēršot skatienu Enzo un Andrē, kuri to mēmi vēro. – Dažs labs man aizliedza lietot lielu maģijas daudzumu.

- Es teicu, ka ir vēlams normalizēt padevi, lai tu neizlieto tādu spēku, ar kādu pietiktu traktora pārvietošanai. Daniels izmantoja vairāk maģijas kā man gribētos, bet tas viss aizgāja ātrumā un ņemot vērā maģiskās rezerves tā nav problēma. Tas neatņems visus spēkus. – Enzo paskaidro, neveiksmīgi cenšoties sevi attaisnot. Es nosmīnu, atkal aplūkojot mērķi iedurto stieni. Spēka pilnīgi noteikti te netrūka.

Es samirkšķinu aci, lai uzlūkotu Danielu citādā gaismā...

Netālu stāvošie Andrē un Enzo ir kā gaismas atspīdumi. Daniels ir lampiņa. Aura ir viņa vecumam neierasti spilgta, zelts apņem ik katru daļiņu. Es vēroju kā puisis ar maģijas palīdzību atsauc stienīti atpakaļ. Tam tiek atdota vien niecīga daļiņa.

- Tu spīdi. – Neticīgi izdvešu, liekot Danielam saraukt pieri.

- Tu domā, ka mana āda ir gaiša un mitra?

- Nē, es domāju, ka tava aura ir ļoti spilgta. Kā tu pamanījies raut tādu maģiju tik jaunā vecumā? – Paskaidroju un tūliņ ieraugu, ka auras sienas kļūst biezākas, kā pasargājot īpašnieku.

- Laba ģenētika un mērķtiecīgi vecāki dara brīnumus. – Viņš izvairīgi izdveš, pasniedzot man dzelzs stienīti. Skatiens skaidri pauž, ka šī tēma nav puisim pa prātam un par spīti aizvien augošajai ziņkārībai es apklustu. Kā gan krievi ļāva cilvēkam ar tik lielām maģijas rezervēm tik vienkārši aiziet?

Vai arī viņi neļāva...? Atmiņā ataust Enzo stāstījums par Daniela pirmo ierašanos – viņš bija viscaur klāts zilumiem un apdegumiem.

- Galvenais ir sākums. Realitātē gaiss ir visai nestabils, vienviet tas pūš spēcīgāk, citviet vājāk, tādēļ rodas iespaids, ka tas nav spējīgs būt precīzs, bet tā nav. Tu pati radi šo gaisu, tev ir jātic, ka tas spēj būt nemainīgi spēcīgs, jāraida stienis mērķī un jau pašā sākumā jāpiekoriģē lidošanas virziens.

Protams, nekādu problēmu.

Es skaļi nopūšos. Ja te būtu Dominiks...

Viņa te nav.

Ar varu izgrūzdama domas par viņu no galvas, es paceļu priekšmetu gaisā. Mazliet atpakaļ un tad... strauji uz priekšu.

Es nepaspēju pat noreaģēt, kad metāla gabals ar neticamu spēku ietriecas sienā, satricinot to. Uz visām pusēm aiziet plaisas, bet griesti draudoši nodreb, vietvietām nokrītam krāsai.

Labu brīdi valda klusums, visiem vienkārši blenžot uz postāžu.

- Tas nav traktors, atceries? – Pirmais ierunājas Daniels. Arī Enzo un Andrē atjēdzas un uzlūko mani... teiksim tā, laimīgi vini nav. Īpaši Enzo. Ar mani ir cauri.

- Es esmu apmācījis daudzus magus, bet viņiem nez kāpēc nebija nepieciešama pus mūžība, lai apgūtu tik elementāras lietas. – Enzo izdveš pilns aizkaitinājuma.

- Mani ir apmācījuši daudzām burvestībām, bet man nez kāpēc nebija nepieciešama pus mūžība, lai apgūtu tik elementāras lietas. – Es nepalieku atbildi parādā. Daudznozīmīgi pavērusies uz viņu, es vēl piebilstu. – Varbūt vaina skolotājā?

Ar acs kaktiņu es manu kā Andrē lūpu kaktiņi uzjautrināti paceļas .

- Pārlieciet to mērķi uz citu sienu, es tajā laikā salabošu šo. – Enzo vien īsi pavēl, nelaimīgu skatu piesoļojot pie bojājuma.

Ups.