SVEŠS MANTOJUMS

37

Pēc vakardienas treniņa biju droša, ka gulēšu kā stabs līdz pat pusdienlaikam, taču agri no rīta manā miegainajā apziņā ielaužas mūzika... klaviermūzika. Šeit pavadītajās dienās es paspēju ievērot skaistu, melnu flīģeli, kurš atradās bibliotēkas centrā, taču tēvs teica, ka tas pieder Danai un tiek izmantots visai reti. Saule, kas ir atradusi savu ceļu cauri aizskariem, skaidri norāda, ka ir jau rīts, un tā nevar būt viņa.

Drošības labad es pametu acis uz pulksteni. Septiņi no rīta. Jau vakar es tiku brīdināta, ka visa ģimene piecos aizbrauc uz kaut kādu tikšanos ar Danas vecākiem. Arī es tiku aicināta, bet es vien noraidoši pamāju ar galvu. Tikšanās ar sievas vecākiem jau tāpat ir gana liels pārbaudījums, lai tam vēl piemetinātu tikšanos ar no nekurienes ieradušos meitu.

Galvā rodas likumsakarīgs jautājums – kas spēlē? Melodija ir visai ātra, taču, neskatoties uz to, liek sajust neizskaidrojamas skumjas un bezcerību. Lai kas arī nebūtu spēlētājs, viņš ir talantīgs. Ik katra skaņa ar bultas precizitāti sasniedz apziņu un atstāj tajā pēdas. Liekas, esmu šo motīvu dzirdējusi arī iepriekš, bet atsaukt atmiņā nosaukumu vai vismaz autoru ir neiespējamā misija.

Es pagriežos uz otriem sāniem un ieraugu... tukšumu. Dominiks ir prom. Tagad ir skaidrs kādēļ es miegā apskāvu segu, ne viņu. Saraukusi pieri, es pieceļos sēdus. Ne tēva, ne Danas vai Jusefa mājās nav... mans spilvens blandās apkārt. Vai viņš būtu atbildīgs par to meistardarbu, kuru šobrīd dzirdu? Šī doma liekas pilnīgi absurda.

Ziņkārība ņem virsroku un, par spīti vēlmei pagulēt ilgāk, es pietraušos kājās. Matu ķemmēšana un apģērba maiņa tiek atlikta uz vēlāku laiku, tādēļ es vienkāršu atveru istabas durvis un sekoju mūzikai, kas tagad ir kļuvusi lēnāka un plūstošāka.

Bibliotēkas durvis ir viegli pavērtas. Pašai neizprotamu iemeslu dēļ, es sāku iet lēnāk un klusāk, kā baidoties aizbaidīt pianistu, lai arī pieredze jau ir pierādījusi, ka Dominiku neaizbaidīt pat ja ļoti gribēt.

Es apstājos pie durvju spraugas un paveros iekšpusē. No redzamās ainas mana elpa apraujas.

Cauri lielajiem logiem spraucas spēcīgi saules stari, kuri apspīd muskuļotu vīrieti. Dominiks ir pārliecies pāri flīģeļa taustiņiem, biezajiem matiem krītot sejā un kustoties līdzi ik katrai notij. Spožā saules gaisma apzem vīrieti ar zelta auru, padarot viņu gandrīz vai eņģeliski skaistu. Es nespēju neapbrīnot kā allaž iedegusī āda iegūst bronzas nokrāsu saskarē ar sauli. Pārmaiņas pēc ķermeņa augšdaļa nav nosegta, atklājot skatienam muskuļotu siluetu. No savas vietas es skaidri spēju saskatīt kā debesu spīdekļa gaismas meklē savu izeju no Dominika matiem, piešķirot ik katrai lokai spožu apvalku. Vīrietis ir tik koncentrējies, ka pat neievēro kā es speru pāris soļus tuvāk, šī skata apmāta. Katru reizi, kad spēcīgie pirksti nospiež kādu no taustiņiem, plaukstas dzīslas sakustas un iezīmējas skaidrāk. Neviļus es iedomājos cik ļoti vēlētos uzzīmēt šo ainu – gaismas un ēnu sajaukuma radītu mākslas darbu.

Ja es šobrīd neredzētu šo pašas acīm, es nekad tam nenoticētu. Dominiks nav... viņš neprot just. Vismaz man tā šķita. Man vienmēr bija licies, ka viņš ir no tiem, kuri nejūt pozitīvas emocijas. Taču tagad... Vīrietis nespēlē mūziku. Viņš dzīvo kopā ar to. Lai arī tā ir sarežģīta, lai arī tā ir spraiga, Dominiks to izjūt, tas nav noslēpjams. Acis brīžiem aizveras, ļaujot pirkstiem turpināt spēli, tajā laikā, kad pārējais ķermenis izbauda tās skanējumu.

Pakāpeniski spēle kļūst aizvien klusāka un lēnāka, līdz apraujas pavisam. Mags vēl brīdi paliek ar aizvērtām acīm un uz taustiņiem sastingušiem pirkstu galiem. Tad izskan klusa nopūta un acis atveras.

Dominika pleci saspringst, tikko viņš ievēro manu klātbūtni, kas mani mazliet apbēdina. Kāpēc viņš nevar būt tāds kā sekundi atpakaļ manā sabiedrībā. Pašas iekšējā balss nāk palīgā ar šo jautājumu :"Jo tu esi viena liela skabarga pēcpusē. Tava parādīšanās vien nozīmē problēmas".

- Es tevi pamodināju? – Vīrietis jautā, neatraujot no manis ne skatienu. Es, savukārt, piesoļoju pie loga, lai izbaudītu siltumu, kas caur to plūst.

- Kāpēc tu neteici, ka spēlē? – Jautāju, ignorējot viņa jautājumu. – Tas skanēja brīnišķīgi. –

Dominiks, šķiet, mazliet atslābst. Acīmredzot rīta un šīs istabas atmosfēra liek mums abiem justies brīvāk. Parasti viņa sabiedrībā es esmu modra un gatava dzēlībai, taču tagad ķermeni piepilda patīkams miers.

Vīrietis pieceļas no klavieru krēsla un apstājas otrā loga pusē. Kādreiz, vēl tajā reizē, kad es ieraudzīju viņu sēžam takša šofera vietā, es biju nodomājusi :"Šīs acis noteikti izskatās satriecoši saulē". Man bija taisnība. Stari izgaismo gaiši brūnās acis, padarot tās līdzīgas senatnīgam zeltam ar maziem, melniem, haotiski izmētātiem dārgakmeņu gabaliņiem.

- Tam nav nozīmes. – Dominiks attrauc, lai arī es jau paspēju piemirst jautājumu.

- Kur tu iemācījies tā spēlēt? Vai tad magiem nav jāvelta viss brīvais laiks plāniem par citu gūstīšanu un spēju atņemšanu? Tu spēlē pārāk labi, lai pateiktu, ka neesi tam veltījis daudz laika. –

- Bērnībā mani interesēja divas lietas – mūzika un maģija. No tā arī sastāvēja mana ikdiena. Dienas pirmo daļu es mācījos spēlēt dažādus instrumentus, dziedāt, bet vēlāk apguvu maģiju. –

Liekas pilnīgi neiespējami, ka vīrietis nodarbojās ar ko tik ikdienišķu un cilvēcisku kā mūzika. Es zinu, ka 80% bērnu bija sapņojuši par dziedātāja karjeru, koncertiem un pasaules slavu, tomēr man pat prātā neienāca, ka magi vispār ir informēti par mūzikas eksistenci.

- Mana dzīve vairs nekad nebūs tāda kā agrāk. – Izdvešu, cenzdamās no sevis izdabūt vismaz kaut kādus vārdus. Dominika lūpu kaktiņi mazliet sakustas uz augšu, viņam atspiežot galvu pret loga stiklu.

- Es nodzīvoju savas dzīves lielāko daļu kopā ar parastiem cilvēkiem, tādēļ arī pārzinu jūsu... viņu kultūru. Šī kompozīcija iekrita manā atmiņā viena no pirmajām. Pēc tām garlaicīgajām melodijām, kuras spēlēju mājās, parasto cilvēku mūzika likās debešķīga. Vismaz kaut kur magi paliek zaudētājos. –

Es mēmi pamāju, nezinādama kā uz šiem vārdiem reaģēt. Manī pat nav vēlmes to darīt. Viss ir pateikts.

Jau atkal iestājas klusums, mums abiem skatoties ārā pa logu uz smilšu krāsas pilsētu un zilajām debesīm.

- Paldies... – Man pār lūpām izraujas vārds, kuru pat nebiju plānojusi teikt. Šķiet, tas pats atrada vietu un laiku, kad izskanēt, taču, tikko es to izdvešu, kļūst skaidrs, ka tas viens vienīgais vārds nāca no sirds dziļumiem. – ...par visu.

Dominiks atrauj skatienu no pilsētas, lai ielūkotos man acīs. Tajās ir lasāms neierasts siltums.

- Lūdzu. –