SVEŠS MANTOJUMS

100

Mums šodien svētki - 100 daļas! <3

Kas gan var būt sliktāks par gājienu uz veikalu?

Gājiens uz veikalu kopā ar Rebeku.

Mana draudzene jau izsenis bija zināma ar savu nepārvaramo vēlmi ieiet katrā veikalā, kas nonāk viņas redzes lokā. Situāciju sliktāku padarīja tas fakts, ka Salvadori neprasa naudu par drēbēm. Rebekai ir vesels veikals un naudas maka biezums viņu vairs nespēs apstādināt. Viņa jūtas kā septītajās debesīs, bet es... laidiet mani mājās, es gribu ēst.

- Šis varētu satriecoši izskatīties uz tevis. – Draudzene nosaka, parādot man maigi rozā kleitu ar izteiktu vidukļa līniju un dažādu krāsu ziediem ap to.

- Vai es izskatos pēc laumiņas, kurai vajag puķainu, rozā kleitiņu? – Īgni vaicāju, ar rokām slīdot pāri pakaramajiem ar sporta biksēm. Pārdevēji ik pa laikam pamet mūsu virzienā aizdomu pilnu skatienu, un es pat nespēju viņus vainot. Mēs šeit esam jau stundu, pat vairāk un Rebeka joprojām neko nav izvēlējusies. Fakts, ka esmu Talija – spēcīgākais mags tuvāko 40068km apkārtnē (uz visas zemeslodes), nekādi nepalīdz. Jebkurš vīriešu dzimuma pārstāvis, kurš ienāk veikalā, acumirklī ievēro mani. Daži pat mēģina runāt, bet es acumirklī paķēru pirmo, kas gadās pa rokai, un pazūdu pielaikošanas kabīnē. Godīgi sakot, tas jau sāk nogudrināt, jo es burtiski nespēju izturēt ilgāk par 10 minūtēm ārpus šīm kabīnītēm. Rebeka par mani vien smejas un cenšas pierunāt dzīvot tālāk, aizmirst to "kretīnu no pagātnes" (citēju) un atrast jaunu pielūgsmes objektu. Ko darīt, ja man gribas katram no šiem potenciālajiem pielūgsmes objektiem iekraut? Lai nu kā, meitene cenšas pievērst sev visu nācēju uzmanību un pirmo reizi dzīvē tas nestrādā. Lieki teikt, ka tas krietni sit pa viņas pašpārliecinātību.

- Man liekas, ka tu izskatītos mīlīgāk. – Meitene izdveš, vēl pielikdama pakarināmo priekšā manam augumam. – Tu izskaties... mazāk bīstama.

- Zini, ja tu turpināsi uzvēsties kā mūžīgi īgna večiņa, visi tie kavalieri pazudīs. Ko tad tu darīsi? – Draudzene jautā. Man no šādas domas gribas smaidīt. Jā, tas būtu perfekti.

- Dzīvošu mierīgi? – Piedāvāju variantu un tūliņ saņemu gurdu nopūtu. Kleita atgriežas savā vietā.

Signalizējot par jauna cilvēka klātbūtni veikalā, veikala durvis nodžinkst. Pēc jau iegalvota refleksa es pagriežos tajā virzienā un ieraugu...

Leonardo da Vinči.

Es steidzīgi novēršos. Kāpēc man tik ļoti veicas šajā dzīvē? Es ļoti šaubos, ka Mariana man piedos vēl vienu lauztu roku. Tajā pašā laikā es zinu, ka tas tips mani kaitina ar savu klātbūtni vien.

Lai neizaicinātu pati sevi, es pagriežos ar muguru pret viņu un notēloju, ka meklēju jaku.

Ziniet tos brīžus, kad tu esi gatavs nogalināt draugu, lai arī sekundi atpakaļ vēl biji salīdzinoši mierīgs? Tā ir tagad. Rebekas acs acumirklī ievēro nācēju un spriežot pēc domīgās lūpas kodīšanas, "izģērbjošā" skatiena un ķermeņa pozas, viņa nepaliek vienaldzīga. Paiet vien pāris sekundes, kad viņa pieliecas pie manis un klusītēm nočukst :"Kas tas par skaistuli?"

Nē, nē, kur viņa redz skaistuli? Es redzu vien pamuļķu puisi ar milzīgu caurumu kreklā.

- Viņš ir neglīts un nabags, pat nevar kreklu atļauties. Nerunā ar viņu. – Klusi nošņācu, lūdzoši lūkodamās Rebekā. Nē. Viņa mani neredz. Visa uzmanība veltīta Leonardo.

- Ko es te redzu? Vai man šodien uzspīdēja veiksme, un es atkal sastapos ar tevi, siržu – es gribēju teikt kaulu - lauzēju? – Leonardo jautā, apstādamies aiz manis. Es sakožu zobus. Šodien pilnīgi noteikti nav mana veiksmīgā diena.

Uz lūpām parādās uzspēlēts smaids, kad es lēni pagriežos pret runātāju. – Vai tev vēl kādu kauliņu salauzt? –

Leonardo neizskatās ne mazākajā mērā izbiedēts, it kā viņš man neticētu. Stulbi, ja atcerēties mūsu iepriekšējo tikšanās reizi.

Puisis ar vienu roku aptver apģērba stenda trubu un pieliecas man tuvāk. Tagad, viņam runājot, elpa nonāk arī uz manas ādas. Viņš ir krietni tuvāk, nekā es to gribētu.

– Es dzirdēju, ka Mariana tevi pamatīgi nolamāja. Vēl es dzirdēju, ka viņa atveda šurp visai labu motivātoru... – Rebeka jau ir nostājusies savā labākajā modeles pozā. – Ja tu man nodarīsi pāri, viņai klāsies plāni, vai ne tā?

Mērkaķis.

Idiots.

Kretīns.

- Saulstariņ, - Iesāku, pieliecamies vēl tuvāk, lai arī tas ir pret visiem maniem instinktiem. – Es protu slēpt līķus.

Uz Leonardo lūpām parādās iešķībs smīns, tomēr viņš beidzot paliecas mazliet tālāk, ļaujot man normāli elpot. – Tēlo nepieejamo? Man patīk izaicinājumi.

- Tad ej uzspēlē kādu spēli, bet liec man mieru. – Izdvešu, vērodama viņu ar neslēptām dusmām.

Rebeka, sajuzdama, ka saruna kļūst pārāk saspringta, satver mani ar vienu roku aiz pleca. – Viņa grib teikt, ka tas ir ļoti jauki, ka tu nolēmi ar viņu sasveicināties.

Es iekšēji novaidos. Kāpēc? Kāpēc viņai bija šeit jālien?

- Mani sauc Rebeka, bet tu vari mani saukt par Beku. – Meitene saldā balstiņā nodūdo un pasniedz puisim plaukstu rokas spiedienam. Leonardo visai negribīgi novēršas no manis.

Acīmredzot pat viņš vēl spēj uzlūkot cilvēku bez aprēķina, jo viņa acīs uz brīdi iedegas pielūgsmes liesmes. Kā jau visiem, arī viņš nespēj ignorēt Rebekas skaistumu. Tam seko rokasspiediens.

- Leonardo, bet tu vari mani saukt Leo. – Viņš izdveš. Kļūst skaidrs, ka arī viņš jau ir apguvis citas valodas.

- Leo... – Rebeka koķeti atkārto, izgaršodama šo vārdu uz savām lūpām. – Ko lai saka, Leo? Tu esi ļoti skaists, bet tev acīmredzot vajag palīdzību, lai atrastu kreklu.

Leonardo paceļ vienu uzaci, bet lūpas atiežas vieglā smaidā. – Domā? Varbūt labāk bez?

Ko es te daru? Es vēl neesmu pilngadīga, bet lietas acīmredzami iet uz to, kas mana vecuma "bērniem" vēl ir aizliegts skatījumam.

- Nu, tas jau būtu pavisam skaisti. Nav bail, ka visas meitenes tuvākajā apkārtnē ķers sirdstrieku? – Rebeka jautā, plivinot savas garās skropstas.

Leonardo joprojām plati smaida, taču es manu īsu kustību – divas reizes samirkšķinātas acis. Viņš vēro auru.

Smaids lēni noplok un viss koķetums, kas tur bija mirkli iepriekš, izzūd kā nebijis. Puisis paķer vienkāršu, baltu kreklu un pievēršas man. – Labu dienu, Talija. Vēl tiksimies.

Pēc tā viņš vienkārši aiziet.

Acīmredzot parasti cilvēki bez maģijas nav viņam pa prātam. Dīvainā kārtā es pat jūtos slikti no tamlīdzīgas attieksmes. Protams, es negribu, lai viņš būtu tuvumā Rebekai, bet puisis acumirklī aizmirsa savu pirmo patiku, kad ieraudzīja maģijas trūkumu, it kā... it kā viņš izvēlētos apģērbu, kurš ir skaists, bet lētas kvalitātes, un viņš vienkārši to atmet.