SVEŠS MANTOJUMS

117

Stundu vēlāk, kad es jau sāku apdomāt, vai nesūtīt Dominiku gulēt un nemocīt sevi un viņu ar kārtējo strīdu, mani plāni tiek izjaukti. Durvis atveras bez jebkāda brīdinājuma (Salvadori vispār reti klauvē) un manām acīm paveras neviens cits kā Enzo. Viņš ir ģērbies formas tērpā, seja ir krietni nopietnāka kā ierasts.

- Kaut kas atgadījies? – Jautāju, taču tieku noignorēta. Sarga skatiens ir pievērsts Dominikam.

- Damian Henrij Teit, lūdzu sekot man.

Tonis ir tāds, it kā viņu lūgtu sekot uz paša nāves kameru.Tas acumirklī liek man saspringt un pielēkt kājās vēl pirms Dominika.

- Kur tu viņu vedīsi? – Es jautāju, cenzdamās savu balsi padarīt stingru un pašpārliecinātu.

Dominiks vien nosmīn par tamlīdzīgu uzvedību. – Man šķiet, ka runāja ar mani, ne tevi. Sēdi te.

Un pēc mirkļa viņi abi pazūd. Man ir vajadzīgas krietns laiks, lai vispār apjēgtu, kas notika. Kur viņu ved? Kāpēc Enzo bija tik nāvīgi nopietns? Es pieskrienu pie durvīm, jau plānodama skriet abiem vīriešiem pakaļ, kad saprotu, ka rokturis ir aizdomīgi vēss. Mēs esam Brazīlijā. Rokturi šeit nekad nav auksti. Es to paraustu, lai saprastu, ka tas ir aizvērts. Lai cik ļoti es necenstos, es nespēju tās atvērt. Pēc īsas inspekcijas kļūst skaidrs, ka arī logi ir ciet. Enzo to nedarītu, viņam tas nav nepieciešams. Viņš krietni labprātāk redzētu kā Mariana man lasa morāli, nekā pats mani apstādinātu. Dominiks! Jā, tas jau izskatās pēc viņa. Es nespēju novaldīties, lai skaļi nenokliegtu pāris sulīgus lamuvārdus viņam nopakaļ, lai arī zinu, ka tie netiks sadzirdēti. Lielākā vīrieša problēma ir tieša doma, ka esmu mazs bērns, kurš nedrīkst darīt neko, kas neietilpst plānos, it kā es būtu lelle, ne reāls cilvēks. Kaitinoši.

Jā, protams, es zinu, ka viņš ir "misters neuzvaramais". Es atceros, kā viņš pats man teica :"Talija, es esmu dzīvotājs. Mani nav tik viegli nogalināt."

Vai manu satraukumu var uztvert kā neticību? Daļa manis saprot, ka viņu neviens tur nenogalinās, Dominiks pats novāks pusi klana, ja gribēs. Bet, ja nu viņam ievada to pašu vielu, ko ievadīja man? Nē, nē, esmu redzējusi kā mags kaujas. Lai arī viņu izaudzināja Teiti, kuri no cīņas mākslas jēdz vien tik daudz, lai to nepielietotu, Salvadoru asinīs nekur nav zudušas un tās par sevi atgādina, kad lieta nonāk līdz fiziskam kontaktam. Diemžēļ ar šo sapratni nepietiek. Es turpinu satraukties. Ja Mariana, Enzo vai vēl kāds nodarīs viņam pāri, es uzspridzināšu šo klanu kopā ar viņiem.

Es paspēju vien to iedomāties, kad durvis atveras un pa tām ienāk mana četrotne – Rebeka, Logans un Daniels ar Halku rokās.

- Neveriet ciet...

Neko vairāk es nepaspēju pateikt, jo Logans tās aizcērt. It kā ar to nepietiktu, puisis to izdara ar graciozu kustību un netrūkstošu spēku, it kā viņš smietos par mani. Es atkrītu atpakaļ krēslā, no kura bija paspējusi piecelties.

- Ko? – Logans pārjautā, apseždamies man blakus un laimīgi smaidot. – Tu kaut ko teici?

- Es teicu, ka tu esi... – Vēlme pateikt kādu nepiedienīgu vārdu ir milzīga, tomēr man izdodas saglabāt pieklājību. – Es teicu, ka tu esi aizvēris noburtas durvis. Mēs netiksim ārā līdz brīdim, kad Dominiks atgriezīsies.

Visi, pat Halks, sinhroni uzlūko durvis. Daniels pārnes kaķa svaru uz vienu roku un drošības labad pārbauda manus vārdus. Durvis ir ciet.

- Damians? – Logans jautā, vērojot šo "meistardarbu". Es vien pamāju. – Nekas, Daniels tiks galā, vai ne?

Uzrunātais pārsteigti piepaceļ uzacis. – Neaizmirsīsi, ka Damians ir spēcīgāko dzīvojošo magu trijniekā?

- Nē, bet tu, šķiet, piemirsi, ka atrodies kaut kur ap...hmm... pirmo vietu? – Logans rotaļīgi izdveš, liekot Danielam pasmaidīt. – Tu taču vari atlikt šo spēju atdošanu līdz brīdim, kad durvis būs atvērtas?

– Var jau mēģināt.

Daniels paķer vienu no krēsliem un apsēžas pie iepretim slēdzenei, sākot tur kaut burt. Spriežot pēc uzmanīgajām kustībām, tas aizņems krietnu laiciņu.

- Kur ir mana pica? – Logans jautā, atvērdams ledusskapi. Pica, kuru biju nopirkusi speciāli tamlīdzīgiem brīžiem. Es mēmi atlaižos savā krēslā, Halks ielec klēpī, sākot izmisīgi murrāt un prasīt uzmanību. Es nesaspringstu, cenšos atgaiņāt visas tumšās domas un vienkārši izbaudīt mirkli. Visi mani draugi ir dzīvi, es neesmu precēta ar traku angli un pēc pāris minūtēm es izbaudīšu mazliet piedegušu picu (Logans liek uguni par tuvu picas pamatam).

Uz kādu laiciņu mēs iegrimstam šajā miermīlīgajā pasaulē, neļaujot ārpasaulei sev pārtraukt. Rebeka stāsta par visu notikušo no viņas skata punkta, stāsta kā Halks iekoda vienam sargam (mans kaķis ir viens gudrs spalvu kamols), un es jūtos daudz maz atslābusi, domas beidzot pamet Dominiku. Pica gatavojas, Daniels paliek iegrimis slēdzenē, es neredzu, taču skaidri zinu, ka šobrīd maģija darbojas milzīgos apmēros. Dominiks nekad neveido maģiju pavirši, viņš visu izdara perfekti, kas sarežģī uzdevumu. Ja Daniels spēs atvērt tās durvis, es varēšu oficiāli pavēstīt, ka viņš ir ģēnijs.

Pēc aptuveni stundas, vienas apēstas picas un trim izdzertām kafijas krūzēm Daniels beidzot sakustas. Nu jau es jūtos vainīga, ka iepinu viņu šajā padarīšanā. Mēs būtu varējuši vienkārši pagaidīt līdz Dominiks atnāks (par ko esmu pārliecināta), viņš atvērtu durvis, noņemtu maģiju un visi ietu prom. Viena problēma – es negribu, lai mags satiekas ar Danielu un Loganu. Man nešķiet, ka dotajā situācijā tā būtu laba doma, viņam ir jāatpūšas ne jādomā, ka šie divi līp man klāt (kas nav, bet ir taisnība).

Kā jau tas parasti notiek, mans plāns izgāžas. Daniels atver acis, pastumj krēslu tālāk no durvīm un arī pats pakājpas soli uz atpakaļu. Brīdi ir dzirdama vien slēdzenes metāliskā skaņa un Logans, kurš sūc kafiju no salmiņa.

Sekunde, divas. Durvis atveras.

Logans laimīgi pielec kājās un spēcīgi apskauj Danielu. Puisim pat tiek īsa buča uz vaiga. – Tu to izdarīji, tu esi mans ģēnijs! Es...

Runa pārtrūk. Precīzāk, to pārtrauc.

- Kas te notiek?

Dominiks.