SVEŠS MANTOJUMS

60

Daļa veltīta @LatvianCommonNerd aka my best friend, true ravenclaw, Apollo's child, fearless, my guardian dhampir and just my nerdy soulmate that I love very, very, very much <3 Happy 13 700 000 001th Birthday, 'couse mēs abas esam vecākas par visumu :)))

Kādā agrā novembra rītā mūsu mašīna piestāja pie nelielas, paplukušas kafejnīcas. Es biju pamodusies stundu atpakaļ no murga, kuru nu jau pat atcerēties nespēju, un visu atlikušo laiku pavadīju veroties ārā pa logu. Man nav ne jausmas kā Dominiks spēj izciest tamlīdzīgu miega režīmu. Pēdējās 3 dienās mēs bijām apstājušies naktsmītnē tikai vienreiz un pat tad miegs ilga vien 5 stundas. Es jau būtu kritusi nost no kājām, bet vīrietis izskatās vien mazliet noguris. Maģija. Citu izskaidrojumu man nav.

Nepārmijuši ne vārda mēs iesoļojam pustukšajā kafejnīcā, ieņemam vietu stūrī un pasūtam brokastis. Dominika izvēle apstājas pie apelsīnu sulas un omletes ar bekonu. Manī nav lielākas vēlmes kā nobolīt acis un nokomentēt to ar klusu "eh, tie briti", bet, kā jau vairums gadījumu pēdējā nedēļā, es ciešu klusu. Oficiante pieraksta manu ūdeni un augļu salātus pirms aiziet. Pēdējā laikā es nespēju uzņemt pārtiku tādos daudzumos kā agrāk. Pietiek apēst pāris karotes, kad vēders sāk protestēt. Liekas, manā galvā ir kāda balss, kura, redzot ēdienu, sāk teikt :"Nē, kā tu taisies cīnītes ar to tonnu savā kuņģī?". Dominiks, bez šaubām, to ievēro, bet nebilst ne vārda. Kā jau vienmēr.

Pēc pāris minūtēm neomulīga klusuma, kuru laikā mags nopēta ik katru kafejnīcas apmeklētāju ar aizdomu pilnu skatienu, viņš beidzot pieceļas un īsi pavēsta, ka tūliņ būs aptakaļ. Pēc tā viņš pazūd tualetes virzienā, bet es skaļi nopūšos, atkrītot atpakaļ krēslā. Mans ķermenis jau kliedz no patstāvīgas sēdēšanas. Nekad nebūtu domājusi, ka to teikšu, bet es gribu pasportot, izkustināt muskuļus.

"Kad sapņo aizver acis," pie sevis nomurminu, pievēršot skatienu galdiņam pie loga. Pie tā sēž jauna meitene ar blondiem, gandrīz baltiem, zirgastē sataisītiem matiem. Brokastis ir atbīdītas malā, rokās ir redzama pabieza izmēra grāmata, kuru viņa lasīja sekundi atpakaļ - tad, kad ar viņu vēl nerunāja trīs vīrieši. Man nepatīk vērtēt cilvēkus pēc izskata, bet uzreiz kļūst skaidrs, ka ne ar ko labu šī saruna nebeigsies. Meitene cenšas izskatīties bezbailīga, mierīgi atbildēt uz jautājumiem, taču zem šī uzspēlētā mierīguma slēpjas slikti slēptas bailes. Roka ir iekrampējusies grāmatā kā glābšanas riņķī.

Es uzmetu skatienu oficiantei un bārmenim, taču viņi vien nošūpo galvu, vērojot vīriešu grupiņu ar aizkaitinājumu. Spriežot pēc reakcijas, šī jau nav pirmā reize, kad kas tamlīdzīgs notiek, bet viņi netaisās kaut ko šajā sakarā darīt. Kur ir tas sasodītais Dominiks, kad viņš ir tik nepieciešams?

Brīdī, kad tukls vīrietis ar alus vēderu saķer pusaudzi aiz rokas, tādējādi uzraujot viņu kājās, es izkustos no savas vietas. Sekunde un es jau esmu nostājusies viņiem blakus.

- Es nedomāju, ka meitene grib ar jums runāt. – Nosaku. Acis pievēršas grupiņai un mana bravūra mazliet noplok. Katrs no viņiem sver divreiz vairāk par mani pašu.

- Tev neviens neko nejautāja, skaistulīt. Nemaisies pa kājām, ja negribi sekot viņas pēdās. – Līderis izdveš, īsi pamājot blondīnes virzienā. Nu jau meitene izskatās visai tuva asarām.

- Kā būtu, ja jūs... –

Man netiek dota iespēja pabeigt. Viens no vīriešiem strauji saķer manas plaukstas locītavu un parauj uz savu pusi, izšaujot cauri manam ķermenim veselu adrenalīna okeānu. Maģija nostrādā gluži dabiski, kā pašaizsargāšanās reflekss. Nākamais, ko es redzu – uzbrucējs lido pāri visai kafējnīcai un ar skaļu troksni ietriecas bārā. Stikli aizlido uz visām pusēm, pa daļai aizķerot arī bārmeni. Viņi abi nokrīt uz grīdas, apģērbā iesūcoties galvenajam kafejnīcas peļņas avotam – alkoholam.

Manas acis sastopas ar abu vīriešu un brīdi valda klusums, mums vienkārši blenžot vienam otrā. Man – domājot, ko darīt tālāk, viņiem – mēģinot apjēgt notikušo.

Acīmredzot viņiem tas izdodas ātrāk, jo pēc mirkļa manā virzienā metas vēl viens spēkavīrs.

Viņam izdodas mani saķert vēl pirms paspēju apjēgt to, taču es nedodu ne mazāko iespēju viņa uzvarai – es uzlieku roku uz viņa kājas un izlaižu tai cauri elektrības lādiņu. Tikko tvēriens ap mani zūd, es ar skatienu sameklēju uz galda atstāto grāmatu, kuru nesen lasīja blondīne. Zināšanas ir spēks, vai ne? Ar šādu domu es jau atkal aktivizēju maģiju un no visa spēka ietriecu grāmatu vīrietim degunā. Ausis sasniedz skaidri saklausāma lūzuma skaņa un drīz pēc tam – apdullinoši skaļs kliedziens. Uz grīdas nokrīt jau trešais cietušais, ja skaitīt bārmeni.

Bija taču vēl viens, vai ne..?

Meklējumos es aplūkoju kafejnīcu un ieraugu, ka meitenes gūstītājs jau ir atradis savu ceļu līdz durvīm. Viņa izmisīgi raujas prom, taču tas nenes īpašus panākumus.

Es paspēju vien iedomāties, ka varētu pret viņu izmantot uguni, kad vīrietis pats apstājas un bez vārda ierunām atlaiž trīcošo meiteni. Skatiens ir tukšs un bezemocionāls.

Meklējot iemeslu tādai uzvedībai, mans skatiens nonāk līdz Dominikam. Viņš stāv pie tualetes durvīm ar niknuma pilnu izteiksmi. Trakāka par to var būt vien atskārsme, ka šis niknums ir veltīts man.

Zeltainās acis dedzina manī caurumu.

Dominik, tu, kā vienmēr, laikā.