SVEŠS MANTOJUMS

91

Kā jau to varēja paredzēt, uz treniņu es ierados "brīnišķīgā" noskaņojumā. Tās papildus 30 minūtes, kuras man nācās gaidīt, nekādi neuzlaboja stāvokli. Es darīju visu, lai novērstos no uzmācīgajām domām, bet tas padarīja problēmu tikai lielāku.

Es pat apsvēru iespēju pastāstīt par redzēto kādam no Salvadoriem, taču šī doma visai drīz tika atmesta. Pat ja es to izdarītu, viņi nepalīdzētu. Dominiks šajā klanā ir ienaidnieks, kurš sākumā nogalināja Gabrielu un pēc tam atsūtīja šurp nekontrolējamu pusaudzi , piedevām vēl uzstādot simts un vienu noteikumu, kuru neviens no šejieniešiem no brīva prāta nepildītu.

Īsāk sakot, nē.

Pēc krietna laiciņa dīkšanas beidzot sāka parādīties cilvēki, vairums no kuriem, protams, ir puiši. Kā nekā šīs stundas nosaukums ir "cīņas maģija". Vairums gadījumu meitenes izvairās no tamlīdzīgām lietām. Arī es labprāt atteiktos, ja man būtu tāda iespēja.

- Sveika. – Kāda balss nočukst man pie pašas auss. Teju instinktīvi es paraujos tālāk, lai ieraudzītu runātāju.

Super, vienkārši super.

Tas ir tas pats izvirtulis, kurš bija mani vērojis gandrīz visu to laiku, kuru Mariana ziņoja par kara tuvumu. Jau tad es manīju, ka viņš ir no "tankiem" – cilvēkiem, kuri darīs jebko, lai sasniegtu savu mērķi, vairums gadījumu pilnīgi nerespektējot citus. Jau tad es ar skatienu ļāvu noprast, ka neesmu ieinteresēta, bet viņš to noignorēja. Zinot manu veiksmi, nav nekāds brīnums, ka es viņu sastapu vēlreiz.

- Esi dzirdējis tādu jēdzienu kā "personīgā telpa"? – Aizkaitināti vaicāju, sakrustojot rokas uz krūtīm un pievērsdama skatienu pārējiem cilvēkiem, kuri staipa muskuļus pirms paša treniņa.

- Mani sauc Leonardo, bet tu vari mani saukt par Leo. – Puisis izdveš, kā nedzirdējis manus vārdus. Es uzspēlēti pasmaidu un tomēr apveltu nekauņu ar skatienu.

Trenēts augums, iedegusi āda, tumši, uz augšu ieveidoti mati, brūnas acis un salīdzinoši šaurs žoklis. Man nākas nobolīt acis – vai te maz ir kāds nepievilcīgs cilvēks? Kāpēc visi, kurus satieku, izskatās pēc žurnāla modeļiem? Es pārlaižu skatienu apkārtnei, meklējot kādu, kas izceļas. Tik tiešām. Es ieraugu vienu puisi, kurš šobrīd stiepj kāju muskuļus. Nevarētu teikt, ka viņš ir neglīts, tomēr uz pārējo fona viņš ir... parasts. Vismaz kāds.

Puisis pagriežas manā virzienā, kā sajutis manu skatienu. Uz lūpām parādās koķets smaids.

Es steidzīgi novēršos un iekšēji novaidos. Acīmredzot izskats neko neietekmē. Varbūt, ja manas maģiskās rezerves būtu mazākas... jā, tad man liktu svētu mieru.

Es jau atkal nopētu blakus stāvošo "Leo". Šis ir viens no tiem gadījumiem, kad izskats atbilst raksturam. Viņš ar visu savu būtību izstaro pašpārliecinātību, it kā būtu pilnīgi drošs par savu uzvaru. Šķiet, puisis ir pieradis, ka viņam pie kājām krīt meitenes. Pārmaiņa nenāks par sliktu, vai ne?

Telpā atskan trīs gandrīz vienlaicīgi paukšķi. Es pasppēju pavērties turp tieši laikā, lai redzētu kā trīs apveidi parādās kā no tukša gaisa - teleportējas.

- Visi ir klāt? – Viens no viņiem jautā. Priekšā stāv viss treneru "štābs" – Enzo, kāds vīrietis, kuru jau biju redzējusi pāris reizes runājam ar Marianu, un... Marianas vectēvs. Tas pats večuks, kuru biju redzējusi todien, no jumta.

- Tā šķiet, trener. – Puisis man blakus izdveš, izskatīdamies pārlieku laimīgs. Kurš normāls cilvēks tā smaida pirms treniņa?

- Labi. – Vīrietis attrauc. – Tātad, jūs jau paši zināt kam ir domāti šie treniņi. Jūs esat izvēlēti, jo jūsu maģiskie potenciāli ir lielākie klanā, jūs esat izrādījuši cīnītāja garu vai kā citādi izcēlušies. Grupā ir tikai viens nepilngadīgais, bet tas ir izņēmums. Daudzi pretendenti atkrita vien tādēļ, ka nebija sasnieguši nepieciešamo vecumu. Bērni karā neiet, tas ir zelta likums.

Es nopētu visus klātesošos. Tik tiešām, neviens "bērns" šeit nav redzams. Vairumam es dotu divdesmit piecus vai vairāk gadus.

- Mani sauc Natans, šis ir mans palīgs Enzo un mūsu vecais, bet gudrais biedrs Andrē. – Vīrietis norāda uz katru no palīgiem. – Kā jūs domājat, kāda ir Teitu stiprā puse? Ar ko viņi ir labāki par mums?

Man blakus stāvošais puisis iesmejas. – Viņiem ir patrāpījušies forši pretinieki?

Treneris nosmīn, tomēr turpina gaidīt atbildi. Galu galā vien no tuvāk stāvošajiem vīriešiem sniedz atbildi. – Teiti neslikti pieprot mentālo maģiju.

- Tieši tā. Ja viņiem izdosies iekļūt jūsu galvās, karš jau ir zaudēts. Tieši šī iemesla dēļ šodien mēs mācīsimies veidot mentālo bloku.

Es iekšēji nolamājos, vienlaicīgi pa ausu galam klausoties stāstījumā. Kāpēc mani pasauca? Lai es te nomirtu no garlaicības vai patstāvīgajiem skatieniem savā adresē? Pateicoties dažam labam, mentālo bloku es pieprotu visai labi. Šis "kāds" bija Dominiks, kurš tagad, iespējams, guļ kaut kur meža vidū, bez dzīvības...

Gar acīm pazib iedomu aina – mags guļ tādā pašā pozā kā tad, kad viņa rokā bija lode, nekustas, no mutes plūst asinis un viņš nemaz nekustas. Viņš ir miris.

Aina liek nodrebēt un sapurināt galvu, pāris cirtām izraujoties no nevērīgās zirgastes. Tāds skats pilnībā satricina mani, pat no domas vien piepilda spēcīgas bailes. Iedomas liekas tik reālas, es redzu tik skaidru attēlu...

Pēkšņi es sajūtu svešus taustekļus savā galvā. Reakcija ir teju instinktīva – es acumirklī izveidoju bloku, aizveru visas durvis uz savām domām. Dominiks bija mani trenējis nedēļām ilgi, es to daru bez apdomas, tas ir reflekss.

- Ļoti labi, acīmredzot Damians netērēja laiku lieki. – Čerkstoša balss blakus izdveš, un es paceļu skatienu, lai ieraudzītu sev pretī stāvošo Andrē. Kafijas krāsas acis vēro mani ar netulkojamu skatienu, vienu no tiem, kuru brīžiem var redzēt no veciem cilvēkiem – it kā viņi zinātu ko vairāk par citiem, it kā viņiem būtu redzams tas, kas citiem ir apslēpts.

Es viegli pasmaidu un tūdaļ pakāpjos tālāk, dodot viņam iespēju "nolasīt" man blakus stāvošo puisi, kurš, šķiet, bija ar mani runājis, bet es biju pārāk aizņemta, lai tam pievērstu uzmanību.

Kā jau tas vairums gadījumu notiek, manam "biedram" neiznāk no pirmās reizes nobloķēt savu apziņu un Andrē gandrīz uzreiz noraidoši papurina galvu. – Savāciet savas netīrās domas, jauno cilvēk. Koncentrējieties.

Večuks paiet garām, bet es klusi iesmejos un zīmīgi paskatos uz viņu. Arī viņš pasmaida, atklājot baltu zobu rindu.

Es jau novēršos, nodomādama, ka ar to mūsu īsā vārdu pārmaiņa ir arī beigusies, kad puisis pienāk tuvāk un pieliecas tik tuvu, ka katra ieelpa un izelpa ir skaidri jūtama. – Gultā viņš arī tev kaut ko iemācīja, vai tikai maģijā?

Tas notiek neapzināti. Vismaz sākumā. Kad es apjaušu, ka maģija raujas uz āru, es nemaz necenšos to apstādināt. Tieši otrādi, es dodu tai skaidru mērķi.

- Tev, Leonardo da Vinči, nekas vairāk par maģiju nespīd.

Enerģijas vilnis pārmet puisi pāri visai telpai un ar skaļu blīkšķi ķermenis atsitas pret sienu, vienlaicīgi pa visu zāli izplešoties visai nepatīkamai skaņai – kāds kauls lūzt.

Da Vinči nokrīt uz grīdas.