SVEŠS MANTOJUMS

141

Mans skatiens truli veras ārā pa mājas logu. Esmu atspiedusies pret aplodu, nepiepūlēdamās pat tik daudz, lai logu aizvērtu. Es ar acs kaktiņu redzu Dominika siluetu, kurš vieglā nemierā staigā pa virtuvi, pēdējo reizi pārliecinoties, ka viss ir tā, kā paredzēts. Aptuveni 5 minūtes iepriekš redzētais uguns ziņojums ļauj noprast, ka Teiti ir 30 minūšu gājienā. Laika paliek arvien mazāk un mazāk. Es zinu, ka pavisam drīz Dominiks dosies prom, atstājot mani te, drošības labad aizsargājot šos cilvēkus, kurus es tik tikko pazīstu un, godīgi sakot, kurus es joprojām neuzskatu par savu klanu. Vīrietis pats teica, ka visticamāk man nevajadzēs pat pielietot maģiju, viņš ar visu tiks galā. Dīvainā kārtā tas iedzen mani vēl lielākā stresā.

Vēl viens uguns ziņojums izraujas ārā pa logu, palidojot vien dažu centimetru attālumā no manis pašas, bet es tam nepievēršu uzmanību, skatiens paliek uzticīgs ielas laternai. Es lieku sev atdalīties no savām domām, es lieku sev vērties ārā bez jebkādām emocijām, atstājot tās brīdim, kad Teiti nonāks līdz vārtiem. Šaubos gan, ka tas nāks par labu manai spējai kontrolēt maģiju, bet es atstāju šīs rūpes tālākā prāta nostūrī.

Šķiet, es vēroju vienmuļo ielu stundām ilgi, bet visticamāk tās ir vien minūtes, kuras velkas mūžīgi. No transam līdzīgā stāvokļa es izraujos vien tad, kad spēcīgas rokas apvijas ap manu vidukli un Dominika zods atrod savu vietu uz mana pleca, kutinot manu vaigu ar savām matu šķipsnām. Vīrietis ir cieši piespiedis mani sev, kā cenšoties nomierināt. Lai arī es jau esmu iemācījusies bloķēt savu apziņu gandrīz cauru dienu, es zinu, ka viņam tas nav nepieciešams – viņš lasa mani labāk kā jebkurš cits, tam nav nepieciešama maģija. Viņš perfekti zina ik katru manu domu.

Labu brīdi mēs vienkārši klusējam, vērojot skatu aiz loga. Ielas ir neierasti klusas un mierīgas. Vējš sakustina pāris augu lapas, aizkari pland ēku pavērtajos logos, pāri zilajām debesīm palido paliels putnu bars. Cilvēku balsis, soļi, nekas no tā nav dzirdams, it kā pilsēta būtu izmirusi. Īstenībā vairums jau ir pilī, slēpjas. Pārējie gatavojas, tajā skaitā arī Dominiks.

- Tici man, tu nepaspēsi pat acis samirkšķināt, kad šis viss būs beidzies. - Vīrietis klusi nomurmina, viņa zemajai, pat mazliet rūcošajai balsij piepildot manu apziņu. Maga rokas uz mana vidukļa un tik iemīļotā zaļās tējas smarža ir kā vēja plūsma tveicīgā dienā – tā atgriež mani realitātē, vienlaicīgi neriskējot, ka šī realitāte mani aizbiedēs. Viņa rokās es jūtos drošāk kā jebkad agrāk.

- Gribētos ticēt. – Nomurminu par atbildi, ar savām salīdzinoši sīkajām plaukstām apvijot viņa rokas vēl ciešāk sev apkārt. – Mēs nevaram zināt, ka Džonatans nav pēdējā brīdī mainījis visus plānus. Mēs nevaram zināt, ka viss nostrādās kā plānots. Es... es negribu, lai tu dari to, ko plāno.

No Dominika lūpām izraujas smaga nopūta. Tāda pati kā iepriekš, kad paudu savas bailes. Viņš nav mainījis savas domas, viņš uzskata, ka dara pareizi. Vienīgi manas cilvēcīgās, magiem tik nederīgās smadzenes nespēj aprast ar šo domu.

- Es zinu, ka jums tas nav nekas īpašs, es zinu, ka tu to spēsi izdarīt, bet es... es tik un tā baidos. – Izdvešu, balsij nodevīgi notrīcot. – Es negribu, lai tas tevi vēlāk vajātu murgos.

Atskan zemi, dziļi no krūtīm nākoši smiekli. – Ak, Talija, tu esi tik... bērnišķīgi naiva.

Es jau paspēju nikni uzmest lūpu un sākt rauties vaļā no viņa tvēriena, bet mags neļauj man to izdarīt. Tā vietā manas ausis sasniedz skaidrojums. – Šo vārdu labākajā nozīmē. Magu pasaule nesasniedza tevi bērnu dienās un tu izaugi par pilnīgi citādu personību. Tu uzskati, ka tas mani salauzīs, bet tā nav.