SVEŠS MANTOJUMS

53

 Man par pārsteigumu, nākamajās minūtēs neviens necentās mūs nogalināt. Tāda pārmaiņa, godīgi sakot, lika nervozēt un gaidīt uzbrukumu no jebkuras puses. Lai arī bija skaidri redzams, ka vadoņa lēmums ar mums papļāpāt nepatika pārējiem grupas dalībniekiem, viņi skaļi neko neteica. Pat vairāk, mūs ieveda alā, iekūra mazu ugunskuru, ar maģijas palīdzību izveidoja ap ķermeņiem tādu pašu stiltuma apvalku kā pašiem un piespiedu kārtā nosēdināja uz viena no guļammaisiem, tajā laikā, kad pats vadonis, kuru, kā izrādās, sauc Aleksandrs, atrada savu vietu pie sienas. Viņa skatiens domīgi vēroja mūs, vien izretis novēršoties, lai uzmestu aci pārējiem magiem, kas atrodas ārpus alas. Jau labu brīdi šeit valda klusums – Dominiks bija kādu brīdi vienkārši cieši lūkojies Aleksandrā, un, cik nu man izdevās noskaidrot, parādīja Finu, mūsu tikšanos. Varētu teikt, ka viņš padalījās ar savu pagātnes notikumu, it kā rādītu filmas fragmentu. Mentālā maģija turpina mani pārsteigt.

Diemžēl, tikko zuda viena problēma, sākās cita. Siltums beidzot sasniedza manu ķermeni, es mitējos drebēt no aukstuma, elpošana normalizējās un zobi vairs nedraudēja sabirt pīšļos no tā, cik stipri tie klabēja. Izklausās labi, vai ne?

Tā arī ir, ja neskaita to faktu, ka siltums atgrieza manu asinsriti pieņemamās robežās. Tagad es skaidri jūtu drudža simptomus, domāšana prasa nepanesamu piepūli, nerunājot jau par sekošanu Dominika un Aleksandra sarunai. Es cenšos, goda vārds, cenšos, bet apziņa turpina aizplūst prom, un ķermenis lēnām padodas neredzamajam enerģijas vampīram, kurš draud mani aizsūtīt necaurduramā miegā. Vēl nekad doma par acu aizvēršanu nav šķitusi tik kārdinoša.

- Kāpēc tu aizsūtīji Finu uz Krieviju, ne atpakaļ pie sava klana? - Vadonis atkal pievēršas Dominikam un uzreiz izlabo teikto. – Tava bijušā klana. –

- Viņš ir ārlaulību bērns, bet Teiti – ar rases tīrības domu apsēsti magi. – Vīrietis paskaidro. – Agri vai vēlu Teiti tik un tā būtu atraduši veidu kā panākt viņa nāvi. Nodomāju, ka Krievijā Finam būtu drošāk. –

Aleksandrs krietnu brīdi vēro Dominiku. Skatiens nav no tiem draudzīgajiem, taču arī tūlītējus draudus savai dzīvībai es neredzu. Visticamāk vadonis vēl nav izlēmis, vai ir vērts atstāt mūs dzīvajos.

Es tajā laikā atspiežu galvu pret sava skolotāja plecu. Šobrīd man ir pilnīgi vienalga par visu notiekošo un Dominika nepatiku pret tamlīdzīgiem pieskārieniem – procesors manā galvā ir pārkarsis un pārguris, liekot alkt pēc atbalsta.

Mags piesoļo tuvāk ar stingru skatienu skenēdams mūs. Es plati pasmaidu. Man ir gadījies dzirdēt izteicienu "smaidi un apkārtējie smaidīs tev par atbildi". Laikam magi nav pieskaitāmi pie "apkārtējo" kategorijas, jo es saņemu tikpat bezemocionālu izteiksmi kā iepriekš. Magi ir tik nopietni, ka viņus nesasmīdinās pat kaķīšu video no interneta, kas ir galējā nopietnības robeža - tālāk ir vien statujas.

Vīrieša skatiens apstājas pie Dominika. – Ļoti cēli no tavas puses. Pat pārāk. –

Mags man blakus saspringst, bet es vien nosmīnu. Pat šis vīrietis, kuru mēs pazīstam labi ja 20 minūtes, saprot, ka viņa priekšā nesēž tā draudzīgākā personība. Dominiks + Cēlums = Pasaules gals. Es klusi iesmejos par šo domu.

- Lai arī mums nekad nav sanācis tikties personīgi, tu esi gadiem terorizējis manu un citus klanus. Mums pat nav izdevies noteikt precīzu tavu upuru skaitu, jo tu meistarīgi mainīji izdzīvojušo atmiņu un slēpi mirušo līķus. – Aleksandrs izdveš, balsij esot saltai un emociju liegtai, it kā viņš šobrīd nemaz nerunātu par savu līdzcilvēku nāvēm. Es jau sen būtu izsitusi ārā no Dominika visu, ko vien var... Kam es meloju? Man būtu žēl sabojāt tik skaistu sejiņu. Jūs esat redzējuši to perfekto degunu? To var izmantot taisnā leņķa mērīšanai. – Tava reputācija skrien tev pa priekšu, Damian. "Vientuļais vilks", tā tevi ir pasākuši saukt? Esmu drošs, ka jūs spējāt palikt dzīvi līdz šim brīdim vien tavas slavas dēļ – liels spēks salikumā ar cietsirdību un nesliktām taktiķa dotībām atbaida vājākos magus. Ne kurš katrs uzdrīkstēsies mest tev izaicinājumu. –

Vadonis sper vēl vienu soli uz priekšu, kā norādot uz to, ka neietilpst šo magu sarakstā un nebaidās no Dominika. Acis izstaro skaļi neizteikto brīdinājumu – nemēģināt jokot ar viņu.

Un vīrieši saka, ka sievietes ir drāmas karalienes. Šie divi ir krietni pārspējuši visas vājā dzimuma pārstāves kopā ņemtas. Kam viss šis teātris!? Kāpēc mēs nevaram dzīvot draudzīgi??? Es gan nesaku to skaļi – pasaule lēnām sāk ieslīgt dūmakā. Ar katru sekundi kļūst tikai sliktāk.

- Tu esi atbildīgs par Gabriela – spēcīgākā pēdējo gadsimtu maga nāvi. Tu sāki slepkavot krietni ātrāk nekā vairums vispār uzdrīkstas sper soli ārpus klana robežām. Tu nogalināji milzīgu skaitu magu, tajā skaitā arī krievu. Tu esi pazīstams kā cilvēks, kurš nevienam neuzticas un vienmēr strādā vienatnē. – Vadonis klusā, taču skaidri saklausāmā balsī nosaka. Es jau atkal nespēju novaldīt smiekliņu. Spriežot pēc dzirdētā, kāds ir izdevis Dominika autobiogrāfiju, par kuru neesmu informēta. – Kāpēc pēc tā visa man būtu tev jāuzticas? Tu esi mentālais mags un, lai arī atmiņas neprot melot, tu vari tās sagriezt kājām gaisā un šobrīd mani mānīt. –

Dominiks strauji pietraušas kājās, liekot man vienkārši nokrist uz guļammaisa. Es tik vien spēju kā neapmierināti novaidēties. Mazliet paverot plakstiņus, es ieraugu, ka vīrietis ir nostājies iepretim Aleksandram ar man jau zināmo "kareivja" izteiksmi. Tagad tie divi ar akmens sejām izskatās pat mazliet līdzīgi.

Ahh, tie draudošie skatieni!!! DRĀMA!!!

- Es redzu, ka esi informēts par maniem sasniegumiem. – Dominiks zemā balsī nosaka. – Tad tu arī zini, ka es nekad neesmu pārkāpis kādu no likumiem. Neviens bērns nav cietis no manas rokas, neviena sieviete nav mirusi manis dēļ. Tavs bērns ir atgriezies Krievijā, Dementjev. Man nav tev jāskaidro kāpēc es to izdarīju. Fins jau tevi gaida. Esi tik laipns un izaudzini viņu par kārtīgu magu. –

Iestājas klusums. Es nokrītu uz guļammaisa jūraszvaigznes pozā jau gatava nomirt. Dominiks nav diplomāts, tas ir skaidrs. Mūs tūliņ nogalinās. Tas gan ir smieklīgi!

- Ārpus alas ir vesela čupa ar koijotiem, kuri nespēs atgūt savu cilvēcīgo izskatu līdz es neļaušu tiem to izdarīt, kas nozīmē arī jūsu nespēju atņemt to spējas. – Skolotājs turpina, redzēdams, ka Aleksandrs vēl nav mūs apēdis. Kā būtu, ja mēs sauktu spēju atņemšanu par ēšanu? Teorētiski tā ir ēšana, vai ne? Vai drīzāk dzeršana? ZINU!!! Magi ir vampīri, viņi izsūc mūsu maģiskās asinis gluži kā vampīri izsūc cilvēku mirstīgās asinis. NĒ! Viņi ir vampīri – kanibāli! JĀ! NOLEMTS!

Es iesmejos, pievēršot sev uzreiz divus skatienus, uz ko es atbildu ar nevainīgu smaidu. Dominika saspringtais skatiens pārslīd pāri manai kājai, kura joprojām asiņo. Vai viņš satraucas!? CIK JAUKI!!!

- Dominik, es gribu gulēt. – Nosaku, ignorēdama, ka Aleksandrs šobrīd vēro mani ar "kas te notiek?" skatienu. – Tu vari atnest gultu? –

Kur viņš raus gultu? Nezinu, tā vairs nav mana problēma.

- Labi, sarunāts. Šoreiz mēs jūs neaiztiksim. Šoreiz. Mūsu nākamā tikšanās jau būs citāda. – Vadoņa balss pārtrauc klusumu. Viņš sper soli ārpus alas, pirms apstāties un uzlūkot no sākuma mani, tad Dominiku. – Ja jau tu nevēlies pārkāpt likumu "18", pasteidzies ar indes neitralizēšanu. Negribētos, lai vēl viens spēcīgākais mags pasaulē zaudētu dzīvību. It īpaši tik jaunā vecumā. –