SVEŠS MANTOJUMS

80

No plaušām izraujas smaga nopūta, man vērojot pilsētu no augšas.

Par laimi, es tomēr atradu atpakaļceļu uz māju, taču tas nenozīmē, ka es vienkārši sēdēšu savā istabā. Tā vietā es uzrāpos uz jumta – vietas, kur vismaz kādu laiciņu varēšu pasēdēt bez pavēlēm savā adresē. Šķiet, ārā ir tik silti un saulaini, visapkārt valda rosība, man nav jāsatraucas, ka kāds man uzbruks (ja vien neskaita Marianas vārdiskos pārmetumus), taču tas ir neiedomājami nogurdinoši. Mans ķermenis nav pieradis pie tādas bezdarbības, tas nav pieradis pie šīs ieslodzītības sajūtas – iepriekš mums bija visa pasaule, mēs patstāvīgi bijām kustībā. Tagad mana pasaule beidzas pie šī cietuma vārtiem, kurus es pat saskatīt nespēju.

Mazā mājiņa ir novietota visai tuvu nomalei, tādēļ aiz muguras es redzu lielu akmens žogu, taču vārti nekur nav saskatāmi. Aiz žoga sākas mežs un vēl viens paugurs. Cik nu esmu nopratusi, šī pilsēta atrodas kalnos, visai tālu no civilizācijas, kas izslēdz iespēju, ka es palūgšu palīdzību kādam garāmgājējam, kas te varētu iebrist. Esmu droša, ka Salvadori ir pasargājuši sevi no tamlīdzīgas iespējamības.

Vairums ēku šeit ir divstāvu, tāpat kā mana, taču ik pa brīdim var saskatīt arī kādu augstāku. No savas vietas es redzu muižu, kurā visai negodīgā ceļā es ieguvu kaut kādas zāles muskulī. Pateicoties tam, es tagad esmu nekam nederīgs mags. Katru reizi, kad es cenšos uztaisīt kaut vai visprimitīvāko uguns bumbiņu, nekas neiznāk. Zāles bloķē manu maģiju un tas ir neciešami. Iepriekš es pat neapjautu cik lielā mērā šī maģija mani atbalsta. Kad es jutos noskumusi vai garlaikota, es bieži vien veidoju uguns lodes. Tas deva savādu drošības sajūtu, sildīja mani. Tagad mani silda tikai plakanā jumta sakarsušais akmens, kas pamanās izstarot siltumu pat caur maniem džinsiem. Jā, es zinu, vajadzētu beidzot pārģērbties – laikapstākļi ļauj uzvilkt arī ko atvērtāku, bet man ir... bail? Šajā apģērbā es pēdējo reizi biju brīvībā, pēdējo reizi biju ārpus šīm sienām. Ja es to novilkšu, tas nozīmēs, ka es atzīšu savu bezizeju, es atzīšu, ka esmu šeit iesprūdusi. Tam es neesmu gatava.

- Zini, es līdz pēdējam domāju, ka Damians spēlē ar mums spēlītes. – Kāda čerkstoša, veca balss ierunājas. Es pieceļos sēdus un aplūkoju tuvākās ielas. Skatiens teju uzreiz apstājas pie diviem apveidiem – Mariana un kāds vīrietis savos pensijas gados (ja magiem vispār ir pensija) soļo blakus un nesteidzīgi runā. Viņi ir pietiekami tuvu, lai es skaidri dzirdētu ik katru vārdu, it īpaši ņemot vērā, ka tagad te gandrīz nav citu cilvēku. Vecā vīra seja ir pilna grumbu un arī ķermenis jau kustās visai aprauti. Ja viņš izskatās tik vecs cilvēku gados... cik viņam ir magu gados? – Es sekoju viņa liktenim jau divas desmitgades un vienmēr uzskatīju to puiku par izcilu stratēģi. Nodzīvot tik ilgu laiku vienatnē, bez klana palīdzības... laikam jau var pateikt, ka es savā ziņā biju iespaidots ar viņa veikto.

Mariana viegli pasmaida un uzreiz atkal kļūst nopietna– Ak, vecais, nekļūsti sentimentāls. Neaizmirsti, ka viņš nogalināja tavu mazdēlu.

Mazdēlu...? Tas ir Gabriela vectēvs?

- Par to jau es arī runāju. Es negribu tevi aizvainot, dārgā, bet tavs dēls bija bezatbildīgs un brīžiem dumjš. Gabriels uzskatīja sevi par neuzvaramu savas maģiskās rezerves dēļ. Damians, lai arī ir salīdzinoši jauns un viņa maģijas apmēri nevar stāties pretī Gabriela, spēja saķert to izlēcēju. Ne kurš katrs to varētu, vai zini. Un tagad viņš teju bez maksas atdod tādu maģisko rezervi, lai arī varēja kļūt par varenāko jebkad esksistējušu magu. Goda vārds, es biju pārliecināts, ka viņš to izdarīs tikko pavērsies tāda iespēja.

Mariana viegli nosmīkņā. – Ak, vecotēv, tu esi pārāk vecs, lai atcerētos kas ir mīlestība.

- Laikam jau, laikam jau.

Brīdi valda klusums. Vecais vīrs domīgi vēro ceļu savā priekšā un visbeidzot nopūšas.

- Tev būtu pēdējais laiks samierināties ar sava dēla nāvi. – Viņš pēc brīža ierunājas. – Gabriels ir miris un Damians ir atdevis tev viņa maģiju pusaudzes izskatā. Varbūt vēl nav par vēlu, lai no viņas izveidotu ko jēdzīgu.

- Diemžēl, viņa ir dzimis cilvēks. Šobrīd es neredzu tajā skuķī nekā no magiem. Cerība, protams, ir, bet tā ir vāra.

- Nu, ja kāds var to bērnu izlabot, tad tā esi tu. – Vīrs nosaka, silti pasmaidot. Tad viņi aizgriežas aiz stūra un pazūd manam skatienam.

Es atkal noguļos uz jumta un paveros zilajās debesīs, smadzenēm joprojām apstrādājot tikko dzirdēto.