SVEŠS MANTOJUMS

120

- Uzdevums paliek nemainīgs. – Enzo pavēsta, norādīdams uz manekenu. – Aktivizē čipu, bet neizcepini lelli.

Ja tas ir iespējams, mans garastāvoklis vēl vairāk pasliktinās. Treneris varētu būt vismaz tik jauks, lai mainītu uzdevumu. Viņš taču lieliski zina, ka elektrība nav mans elements, man tas nepadodas. Dominika klātbūtne nozīmē vien to, ka man būs jādara šis neiespējamais uzdevums, vienlaicīgi ciešot no viņa. Super. Paldies, Enzo.

Negribīgi nostājusies savā ierastajā vietā, es uzlūkoju manekenu. Šķiet, ar katru treniņu tie kļūst aizvien neglītāki. Man tie ir jau tik ļoti pieriebušies, kas es gandrīz vai gribu tos sadedzināt. Situāciju tikai sliktāku padara trīs cieši acu pāri. Esmu jau iemācījusies ignorēt Andrē un Enzo, bet ar Dominiku tas nestrādā. Viņš ir kas pavisam cits. Viņš rada manī veselu emociju jūru. Iekšpusē jaucas dusmas, vēlme pierādīt sevi, laime, saprotot, ka vēl pāris dienas atpakaļ es šeit biju viena, bez Dominika un mocījos no apziņas, ka viņš var būt miris. Tagad viņš ir te un jau ir paspējis piedraudēt. Jauki.

Brīdi minstinājusies, es tomēr ķeros pie lietas. Es daru to pašu, ko iepriekš, neizlaižot ne detaļu. Visas domas griežas ap maģijas daudzumu, tas nedrīkst būt pārāk liels. Uzmanīgi...

Gaužām lēnī, taču elektrība rodas. Es pieturos pie principa "labāk mazāk, nekā vairāk", tādēļ tas prasa laiku un pacietību (tā nav mana stiprā puse).

Kad es jau nodomāju – tūliņ būs klikšķis, tūliņ es izpildīšu uzdevumu, es sajūtu svešus taustekļus savā galvā, un tas acumirklī rada paniku. Maģijas uzplūduma dēļ aparāts iepīkstas, taču es redzu kā dzirksteles laužas tālāk, vēloties iznīcināt lelli. Tad manu uzmanību atkal piesaista taustekļi savā galvā. Es kā traka sāku mesties no vienas maģijas uz citu, nespējot darīt abas lietas vienlaicīgi. Elektrība izzūd, prāta aizsardzība ceļas. Tad es atceros savu pirmatnējo uzdevumu un atkal atdodu enerģiju elektrības veidošanai. Galu galā es nenoturos un aizkaitināti paužu savu neapmierinātību. – Vācies ārā no manām smadzenēm!

Es neredzu, tomēr skaidri jūtu, ka viņš nosmīn. Mērkaķis. Man uzreiz rodas nepārvarama vēlme aizsūtīt kādu elektrības impulsiņu arī viņam, taču zinu, ka tas ir bezjēdzīgi. Dominiks to ievēros gandrīz uzreiz, nobloķēs maģiju un tad nolīdzinās mani līdz ar zemi.

- Aizsargā savas domas, un es tajās nelīdīšu. – Mags atbild, it kā tas būtu pašsaprotami. Pār manām lūpām nāk aizvainots ņurdiens.

- Piedod, esmu mazliet aizņemta un nevaru darīt divas lietas vienlaicīgi. – Pavēstu.

Nezinu kas šajos vārdos piesaista Dominika uzmanību, bet viņš nolec no palodzes, uz kuras bija visai ērti novietojies, un piesoļo pie manis. Ja tas ir iespējams, mans ķermenis vēl vairāk saspringst. Elektrība, Talij, koncentrējies. Aparāts nopīkstēja vien īsu sekundi, ar to nepietiek. Pēc Enzo vārdiem, tam ir jānoturas stabili vismaz 10 sekundes, lai pierādītu, ka es kontrolēju plūsmu (es to pilnīgi noteikti nedaru).

- Ak, šķiet, es aizmirsu pabrīdināt Teitus, lai viņi tev uzbrūk rindiņā. – Dominiks izsmejīgi izdveš, sākot lēniem soļiem riņķot ap mani. Tas rada vēl lielāku stresu. Uz brīdi es pat nobloķēju maģijas padevi pilnībā, jo zinu, ka citādi lelle attapsies miskastē tāpat kā visas iepriekšējās. Ko viņš cenšas panākt? Pat zābakam skaidrs, ka šis paņēmiens nestrādā, maģijas kontrole kļūst tikai sliktāka. – Tu esi spēcīgākais šī klana mags, tu esi mērķis. Visi, kas ieradīsies šurp, ieradīsies pakaļ tev! Tici man, viņi nestāsies rindiņā un nedarīs to pa vienam. Viņi uzbruks no visām pusēm, meklēs ieeju tavās smadzenēs, lai pakļautu tavu gribu!