SVEŠS MANTOJUMS

103

Uzreiz pēc šiem vārdiem manu ķermeni piepildīja tik spēcīgas bailes un satraukums, ka maģija vienkārši izzuda, kontroles groži izslīdēja man no pirkstiem. Es steidzīgi paķēru savu jaku un izskrēju no zāles, smagi elsojot.

Viņi tik tiešām mani tā vienkārši atdos? Manās dzīslās atrodas visa klana maģija. Kā gan var no tās tik viegli atvadīties? Mariana neizskatās kā viena no tām, kas viegli padodas. Bet... ja atcerēties mūsu saspringtās attiecības... Ja nu viņa nolemj padarīt savu dzīvi vienkāršāku – izvairīties no kara un tikt vaļā no apnicīga skuķa?

Pašai nemanot esmu nonākusi līdz savai mājai. Cauri atvērtajam logam var skaidri redzēt Rebeku, kura kaut ko izmisīgi lasa grāmatā un grauž zīmuļa galu. Pierē ir iegūlušas smagas rievas, viņai cenšoties izprast rakstīto. Mana sirds joprojām mežonīgi dungo, taču es sev pavēlu nomierināties vismaz tik daudz, lai nesatrauktu arī Rebeku. Šī maģijas pasaule nav viņas darīšana. Viņa ir šeit vien manis dēļ.

Es atveru mājas durvis un acumirklī dodos uz augšstāvu, neveltot Rebekai ne skatienu. Domas griežas tikai un vienīgi ap dzirdēto sarunu, es vienkārši fiziski nepacietīšu draudzenes vārdus.

- Ei, kur tu ej!? – No pirmā stāva atskan aizvainota balss. – Es te cenšos iemācīties portugāļu valodu un varu ar visu nopietnību paziņot, ka tā ir pilnīgs murgs.

Es neko neatbildu, nosviežot jaku uz gultas. Balkona durvis tiek atvērtas, un es, nekavējot laiku lieki, uzrāpjos uz jumta. Tas ir mitrs vakardienas lietus dēļ, taču mani tas īpaši neinteresē. Šodien jau saulīte atkal sāk atgriezties un mani apspīd patīkams siltums komplektā ar vieglu vējiņu.

Savā galvā es vienmēr sacīju, ka esmu spēcīga eksaktajos priekšmetos un esmu laba tieši tajās "loģiskajās" lietās. Cik liela ir iespējamība, ka Mariana mani atdos. Kas vispār spēlē manā labā?

Ja neskaita klana lepnumu un Dominikam doto solījumu, kas vēl var viņus pārliecināt atstāt mani te? Lai kāda ledus karaliene Mariana nebūtu, viņa satraucas par saviem cilvēkiem. Ja es palikšu te, bez jebkādām šaubām Salvadoriem uzbruks un, kā zināms, karš bez upuriem neeksistē. Visa vecākā paaudze ir bez maģijas, palikuši ir tikai jaunie, kuri arī nav diez ko spēcīgi.

- Ei, kas noticis? Kāpēc tu tik agri mājās? – Ausis sasniedz Rebekas balss iekšpus istabas. Nepaiet ilgs laiks, kad viņa ievēro atvērtās durvis un pievienojas mna uz jumta.

Es cenšos tēlot mieru, cenšos neizpaust, ka mani plāno pārdot kā preci tirgū. Es cenšos, bet Rebeka... ir Rebeka. Viņa ievēro.

- Nesaki, ka tas jaukais treneris Enzo, tevi apbēdināja. – Viņā žēlīgā balsī izdveš, viegli pasmaidot. Ierastā nenopietnība ir zudusi.

Es noraidošo papurinu galvu, vērojot vecās pilsētas jumtus. Negribas to atzīt, bet te ir visai skaisti.

Ironiski, mirkli iepriekš es biju sūdzējusies, cik ļoti ienīstu šo vietu, bet tagad baidos, ka mani šejienes padzīs. Ja jāizvēlas starp Marianu un Džonatanu, es izvēlos pirmo variantu.

- Andrē? Nevar būt, man tas večuks patika! – Rebeka piedāvā nākamo minējumu, ļaujot noprast, ka tik vienkārši viņa neliksies mierā. Protams, uz ko gan es cerēju?

- Izskatās, ka Teiti, tie, kuri ir no Anglijas, grib mani sev un Mariana šo variantu pat apdomā, jo tas atmetīs kara draudus. – Izdvešu. Varbūt nav gluži godīgi no manas puses apkraut viņu ar savām problēmām, bet, ja nu kas, draudzene pati uzprasījās.

- Anglija? Kāpēc tev nepatīk tas variants? Anglijā ir forši, ja neskaita laikapstākļus. – Rebeka domīgi klāsta, domās jau pārcilādama visas savas zināšanas par šo valsti.

- Es esmu pazīstama ar viņiem un viņi r lielākie man zināmie maitas. Es labāk nomiršu, nekā precēšos ar kādu no viņiem – Paskaidroju un tūlīt ieraugu kā Rebekas acis kļūst divreiz lielākas.

- Precēties? Ko? Viņi grib tevi precēt ar kaut kādu angļu kretīnu!? Nē, nē, nē, tas man neder. Es protestēju! – Viņa iesaucas pat mazliet skaļāk, nekā man gribētos. Es demonstratīvi pielieku pirkstus pie ausīm un viegli iesmejos.

- Es arī.

Tā mēs arī pavadām vairākas stundas vienkārši apspriežot šo situāciju, meklējot izeju, bet tā arī to neatrodot. Dīvainā kārtā tas palīdz mazliet nomierināties. Pirmais šoks ir mazinājies un tagad es spēju uzlūkot situāciju daudz maz sakarīgi.

Mans secinājums – es joprojām esmu pret, tāpat kā pirmajā brīdī.

Ja mani mēģinās aizstiept prom... Es noslaucīšu šo pilsētu no zemes virsmas ātrāk, nekā Teiti paspēs saņemt ziņu par Salvadoru piekrišanu.