SVEŠS MANTOJUMS

58

Mans ķermenis teju uzlido sēdus. Lai arī sapnis nebija no tiem trakākajiem – mani vismaz necentās nogalināt, es jūtu kā krūtīs mežonīgi dungo sirds, it kā es būtu skrējusi maratonu, ne gulējusi. Gaiss ir kā mana narkotika - es to izmisīgi kampju, nekādi nespējot iegūt nepieciešamo devu, nespējot nomierināties. Kas tas bija!?

- Džozefīne, kas notika? – Es pēkšņi sajūtu Dominika klātbūtni. Esmu aizvērusi acis, mēģinot tādējādi sevi nomierināt, taču skaidri zinu, ka viņš sēž uz ceļiem blakus manai gultai. Pietiek man saklausīt šo līdzeno, samtaino balsi, kā sapnī redzētais atkal pazib gar acīm. Viņš mani noskūpstīja un, pats galvenais, lika aizmirst to. Es skaidri zinu, ka tā bija realitāte, ne sapnis. Kaut kādā veidā manas smadzenes spēja to atcerēties.

Palēnām manu neizprotamo izbīli nomaina kas cits – dusmas. Viņš vienkārši izdzēsa manu atmiņu. Nekādu jautājumu, nekādu mēģinājumu runāt – nē, viņš vienkārši to izdarīja, it kā es būtu vien kārtējā bērnu rotaļļieta – tāfelīte, uz kuras var uzrakstīt tekstu, vēlāk to nodzēst un uzzīmēt kaut ko jaunu. Mani pirksti spēcīgi ieķeras segas audumā, cenšoties novaldīt niknumu. Mums nav nepieciešams jauns krāteris, Talij.

- Viss kārtībā? – Manas ausis jau atkal sasniedz Dominika balss.

Kārtībā!? Nopietni? Vai ar mani viss ir kārtībā? Un ar tevi?! Vai ar tevi viss ir kārtībā!? Acīmredzot nē, jo neviens normāls cilvēks nekad neizdarītu to, ko izdarīji tu, pat ja viņiem būtu tāda iespēja. Tu attiecies pret mani kā pret priekšmetu bez savas gribas.

Es dzirdu kā vīrietis mazliet sakustas un beidzot uzdrīkstos atvērt acis. Viņš ir apsēdies uz gultas malas un saspringti vēro manu seju. Mati joprojām ir mazliet mitri. Es nespēju vērot šīs brūnās acis bez vēlmes uzsist zilumu. Dominiks ir Dominiks, viņš bieži vien ir mani sadusmojis, taču šī noteikti ir trakākā no reizēm.

Acīmredzot mags nolemj, ka tagad esmu nomierinājusies – es vairs neelsoju, esmu atvērusi acis, sirds nedraud izlēkt no krūtīm – tādēļ mēģina vēlreiz uzsākt sarunu. – Vai tagad tu paskaidrosi kas notika? –

Es nikni paveros uz viņu. Idiots. Tu esi tāds idiots! Kā man gribas tev iesist... Ja tu nebūtu tik... ā, nē... pagaidi...

Bez jebkāda brīdinājuma es no visa spēka iesitu viņam pa seju. Tik tiešām no visa spēka. Es nežēloju ne roku, ne sitienam atdoto enerģiju. Viņš to pelnīja.

Dominiks acīmredzot bija darījis pretējo – žēlojis enerģiju un izvairījies no rakņāšanās manā galvā, jo sitienu viņš pilnīgi noteikti nebija gaidījis. Vīrieties šokēti atsprāgst atpakaļ, vienlaicīgi pielecot kājās, lai izvairītos no kritiena uz grīdas. Pirksti šokēti pārslīd vaigam. Redzot viņa patiesi izbrīnīto izteiksmi, uz manām lūpām parādās smaids. Nu tad beidzot! Es viņam iesitu! Vai man būtu par to tā jāpriecājas?

- Džozefīne, ko tu pie velna dari? – Dominika balss piepilda nelielo istabiņu.