SVEŠS MANTOJUMS

58.2

- Tu izmantoji savas spējas pret mani! – Nokliedzos, pilnīgi ignorēdama to faktu, ka sienas šeit nav stipri biezākas par papīru. Nu man ir vienalga. Esmu pārāk nikna.

Dominiks tik tikko manāmi sarauc pieri, acīmredzot gudrodams par kuru no visām reizēm iet runa. Es tajā laikā pielecu kājās. Dīvainā kārtā mani patīkami priecē tas fakts, ka maga pleci saspringst, it kā viņš gatavotos vēl vienam sitienam no manas puses. Pareizi dara. Es labprāt ieblieztu viņam vēl reizi... vai simts.

- Vai tu varētu paskaidrot? – Viņš jautā, pamanoties balsi padarīt mierīgu un klusu. Tas savukārt rada iespaidu, ka es kliedzu pilnā kaklā (kas nav īpaši tālu no patiesības). Dominiks jau atkal ir savā ierastajā tēlā – mierīgs, pašpārliecināts, taču vienlaikus ar to es manu mazas detaļas, kuras veido kopainu manā galvā – viņš ir satraucies. Viņš nojauš, ko es redzēju sapnī, un no tiesas cer, ka ir kļūdījies.

- Man ir kaut kas jāskaidro? – Izaicinoši jautāju, sperot pāris soļus viņa virzienā. – Varbūt tu paskaidrosi, kāpēc tu uzskati sevi par tiesīgu mainīt manu atmiņu pēc savas patikas? Kāpēc tu uzskati mani par priekšmetu, ne cilvēku? –

Dominiks sakniebj lūpas un nošūpo galvu, beidzot saprazdams, ka izejas nav – es visu zinu. Tas sadusmo mani vēl vairāk. Pat tagad, ka tiek dota iespēja visu izstāstīt, vīrietis līdz pēdējam cenšas no tā izvairīties.

- Tas bija nepieciešams. – Pēc krietna brīža savstarpējas blenšanas mags tomēr bilst. – Es izdzēsu tavu atmiņu, jo tā tikai visu sarežģītu, kas šobrīd būtu pavisam nelaikā. –

Ak tad viņš par mani rūpējās, draņķa gabals! Būtu labāk iegādājies normālu viesnīcas numuriņu. Tā būtu krietni labāka aizsargāšanas taktika.

- Ko tas sarežģītu, Dominik? Tev nāktos atzīt, ka tu esi spējīgs just? Tas tevi biedē? – Izaicinoši jautāju, sperot vēl pāris soļus tuvāk. Vīrietis neizkustas ne par centimetru, vērojot mani ar grūti lasāmu skatienu.

- Runa iet par pilnīgi citu. – Viņš pašpārliecināti atcērt. – Šobrīd mūsu galvenā prioritāte ir izdzīvošana. Mēs esam vieni pret pieciem spēcīgiem klaniem un, tici man, kaut kāda muļķīga drāma ir pēdējais, kas mums palīdzēs. Pat vairāk, šīs domas tev traucēs. Mums ir jāsaglabā vēss prāts, jādomā loģiski un tālredzīgi. Mēs nedrīkstam novērsties un zaudēt koncentrēšanos. Vai tu redzi, kas notiek šobrīd? Tā vietā lai trenētos un gatavotos nākamajai dienai, mēs strīdamies. Rīt tas var kļūt par mūsu nāves iemeslu. –

- Protams, protams, tagad tu man lasīsi veselu lekciju par to, cik lielā mēslu čupā šobrīd atrodamies. Pārsteigums – es to zinu. Dominik, es lieliski apzinos, ka staigājam uz naža asmens, bet tas nemaina faktu, ka tu nedrīksti aiztikt manu atmiņu bez manas piekrišanas. Man ir pilnīgi vienalga par taviem motīviem, vienalga, ko tu tajā brīdī domāji. Tā ir MANA galva un tikai ES varu izlemt, kas ar to notiek. Ja tu gribi, lai mēs rīt nenomirstam, uz priekšu, trenē mani. Viens skūpsts, no kura tu tik ļoti baidies, neko nemainīs! -

Pilnīgi negaidīti mags saķer mani aiz pleciem un spēcīgi atstutē pret sienu, liekot manai elpai uz brīdi aptrūkties. Atmosfēra telpā acumirklī ir mainījusies. Lai arī man negribas to atzīt, es jūtu kā vīrieša aura apņem manu. Es tūliņ sevi norāju – Talij, pat nedomā baidīties. Brūnās acis atrod manas zaļganās un nelaiž vaļā.

- Atceries vienu nemainīgu likumu – tik ilgi, cik esam šajā ķezā kopā, es izlemšu ko, kā un kur mēs darīsim. Es esmu vairāk pieredzējis, uz doto brīdi esmu spēcīgāks un galu galā esmu vīrietis. – Dominiks izdveš stingrā, nepaklausību nepieņemošā tonī. Tā uzreiz brīdina – tagad labāk ar viņu nejokot, bet mātes dabas dotā spītība neļauj man atkāpties.

- Ak tad tu mums te esi baigais alfa tēviņš? – Dzēlīgi jautāju, izaicinoši lūkodamās viņam pretī. Pat nedomā, ka es no tevis baidos. – Zini, ko es domāju? Es domāju, ka tev ir pilnīgi nospļauties par citiem cilvēkiem. Tava pasaule griežas ap tevi pašu. Es varu kaut nosprāgt te, vienīgais, par ko tu domāsi, būsi tu pats. –

Joprojām turēdams mani cieši piespiestu sienai, ne uz brīdi nelaižot manu skatienu vaļā, viņš ierunājas. Balss ir klusa, mierīga, gandrīz vai līdzīga čukstam, taču izstaro neticamu spēku. – Ja es būtu domājis tikai par sevi, es jau sen būtu savācis tavas spējas un aizsūtījis mājās. –

Es atveru muti, lai kaut ko teiktu, taču vārdi nenāk pār lūpām. Pirmo reizi dzīvē es nonāku situācijā, kad man nav ko atbildēt.

Dominiks brīdi veras manī, gaidot kārtējo iebildumu, taču sapratis, ka tāds nesekos, lēnām atlaiž tik cieši turētos plecus un pakāpjas tālāk. Acis joprojām ir cieši piekaltas manām. – Šodien vairs nekādu treniņu nebūs. –

Pēc šiem vārdiem viņš novēršas un vienkārši atgriežas gultā, pirms tam izslēdzot naktslampiņas blāvo gaismu.