SVEŠS MANTOJUMS

147

Mans plecs smagi atsitas pret tēraudcietu grīdu, laupot gaisu un liekot sāpēs nokliegties. Trieciens ir tik spēcīgs un negaidīts, ka es tik vien spēju kā paripot gabalu tālāk un teju neapzināti pieņemt embrija pozu, ar rokām un kājām aizsargājot seju, it kā kāds man sistu. Ieelpas un izelpas iznāk saraustītas un gaužam nervozas, ķermenim esot pārāk saspringtam, lai veiktu elpošanas funkciju. Panika plūst manās dzīslās asiņu vietā.

Es gaidu. Sekundi, divas, trīs, taču nekas nenotiek, putns nelido man virsū, nav dzirdama ne skaņa, ne solis manā virzienā. Vienīgais, ko jūtu, ir ledainā grīda zem mana auguma.

Lēni un nedroši manas acis atveras, iekšpusē joprojām dungojam adrenalīnam.

Es...

Es neesmu savā mājā.

Šī atskārsme liek man pielēkt kājās ar tādu sparu, ka galva sareibst, un es sasveros pa labi, no kritiena paglābjot vien restēm, kurām paspēju pieķerties. Metāls ir neciešami ledains, taču pirkstu kauliņu tik un tā pārvēršas balti no tā, cik spēcīgi esmu tajās ieķērusies. Mana sirds skrien sprintu, acīm neticīgi vērojot apkārtni.

Šī vieta man ir sveša, taču pazīstama vienlaicīgi. Es nekad neesmu te bijusi, toties labi atceros ik detaļu. Sapnis jeb vīzija ataust manā atmiņā. Paveroties pa kreisi, es arī ieraugu manas vīzijas patiesuma pierādījumu – uz grīdas ir zelta asinis. Visticamāk Dominika.

Nē, nē, nē! Ko, pie velna, es te daru!?

Panikas vadīta, es paraustu restes, tajā skaitā arī durvju restes, taču tas nenes nekādu rezultātu. Esmu ieslēgta. Sasodīts!

Pirksti nervozi izslīd cauri matiem, man cenšoties saprast ko te daru un kā tikt galā ar notiekošo. Vēl sekundi atpakaļ es pļāpāju ar putnu,bet tagad...

Tagad, šķiet, es atrodos Teitu klana pagrabā.

- PALĪGĀ! – Nokliedzos cik vien skaļi spēju, lai arī balstiņa manā galvā uzreiz atgādina, ka Teiti nav idioti un visticamāk ir norobežojuši šo vietu ar skaņas izolāciju, lai karalisko ģimeni netraucētu upuru gaudas.

- DOMINIK!!! – Nobļaujos vēl skaļāk. Mans mags jau ir šeit, vismaz tā tam būtu jābūt. Viņš ir mentālais mags, varu derēt, ka viņš sajuta manu atrašanos šeit, tikko es teleportējos.

- Stulbās restes. – Klusāk nobļaujos, kārtīgi pa tām uzsitot. Rezultāta nav.

Es paceļu gaisā plaukstu un pielietoju nesen apgūto maģiju. Triecienam būtu jābūt pietiekami stipram, lai...

Nekas nenotiek. Šķiet, es pat nedevu nekādu pavēli, maģija manī klusē, it kā tā pēkšņi būtu kļuvusi kurla. Vien brīdi vēlāk es atceros Džonatana vārdus... Šeit maģija nedarbojas.

Ja tas ir iespējams, izmisums kļūst vēl lielāks. Es sāku kā traka raustīt durvis, cerot, ka tās gluži vienkārši padosies. Nekā.

Protams, šī kamera ir veidota tā, lai vājš, tik tikko pilngadību sasniedzis skuķis nespētu no tās aizbēgt vienkārši mazliet uzsitot pa durvīm. Tas būtu perfekti, bet Teitus ne velti slavē par smadzeņu esamību.

Kādā ķezā esmu sevi iekūlusi? Lai arī visā tajā maģijas padarīšanā es neko nejēdzu, nojausma saka priekšā, ka šī nav putna vaina. Viņš vien gribēja mani kontrolēt, bet es pretojos. Tāpat kā iepriekš, kad teleportējos uz Izraēlu, es iedomājos par drošu vietu. Toreiz prātā atausa bērnības mājas, tagad... Dominiks. Es zināju, ka viņš ir kaut kur šajā klanā un vēlējos tikt pie viņa, bet vienīgo reizi es viņu redzēju tieši šajā kamerā.

Ģēnijs!

Kāpēc es pieļāvu? Kā es varēju iedzīt pati sevi kamerā? Tas ir tik muļķīgi, ka dusmas un izmisums mijās ar izsmieklu pret sevi pašu. Es iedzinu sevi kamerā bez maģijas.

Šķiet, es biju sūdzējusies par magu dzīvi... Tagad man nav spēju, un es atkal esmu cilvēks.

Tas ir neciešami.