SVEŠS MANTOJUMS

27

Atliek Džonatanam vien pakustēties manā virzienā, kad Dominiks noreaģē. Vīrieša labā roka ar vienu asu kustību paraujas pa labi, kā velkot diogonālu līniju gaisā. Ja to izdarītu kāds cits, tas izskatītos muļķīgi, taču mans skolotājs mazliet atšķiras no vairuma. Kad viņš sāk atkārtot ģeometriju, zīmējot gaisā līnijas, viņa līdzcilvēki apgūst lidojuma mākslu. Tā tas notiek ar Džonatanu. Vīrietis nepaspēj pat noreaģēt, kad enerģijas vilnis nones viņu no kājām un uzgrūž virsū rudmatim.

- Skrienam! - Dominiks nokliedzas. Kaķis, to sadzirdējis, pirmais aizskrien no šī trako nama, pa ceļam pārbiedēti ņaudot. Vīrietis spēcīgi parauj mani durvju virzienā. Tas notiek tik pēkšņi un negaidīti, ka man tik tikko izdodas noturēties uz kājām, pirms tam sperot vairākus nestabilus, pussaliekušos soļus. Vīrietis gan tam nepievērš ne mazāko uzmanību, mērķtiecīgi metoties tieši pie izejas. Un viņam tas izdodas... gandrīz. Viņš jau paspēj ar brīvo roku pieskarties sienai blakus izejai, kad spēcīgs, neredzams vilnis nogāž mūs abus no kājām un aizlidina uz otru virtuves galu. Atsišanās pret koka galdu tādā ātrumā nenāk par labu manām ribām un pār lupām gluži nekontrolēti izraujas kliedziens. Ar to gan izrādās nepietiekami, jo es noripoju no galda uz dīvāniņa un no tā lejā uz grīdas.

Pāris sekunžu laikā esmu pārgājusi no stāvokļa "uzmanīgs, saspringts", uz "pārbiedēts līdz nāvei, bet gatavs pretoties". Vēnās, šķiet, plūsts tīrs adrenalīns. Ribas skaidri liek zināt, ka nav iepriecinātas par straujo notikumu gaitu, taču es to tik tikko ievēroju.

- Sēdi te! - Kaut kur netālu atskan balss, tomēr paveroties turp es ieraugu vien tukšumu. Dominiks jau ir pielēcis kājās, gatavs aizstāvēties un dot pretī. Viņš ir viens pret trijiem, un, lai arī brālis bija ļāvis saprast, ka ir jaunāks un vājāks par pretinieku, Dominiks nav spēcīgāks par viņiem visiem. No emociju pārpilnības es trīcu, tāpat kā mana elpa. Šobrīd nāve liekas tuvāka kā jebkad. Ir taču jābūt izejai!

Logi ar skaļu blīkšķi uzsprāgst. Tūkstošiem, nē, miljoniem lausku izkaisās pa visu grīdu, mēbelēm, vienlaicīgi piepildot apkārtni ar plīstoša stikla skiņdoņu. To visu papildina nikni kliedzieni, neizprotamas izcelsmes blīkšķi, it kā kaut kas ļoti smags kristu, grīdas flīžu plaisāšana un pašas satrauktā elpa. Mana sirds pamirst, kad viens no bāra krēsliem palido teju metra attālumā no galda, zem kura atrodos, un atsitas pret sienu.

- Sasodīts! - Cauri visam šim troksnim mani sasniedz Dominika niknais šņāciens. Galds traucē man ieraudzīt notiekošo, taču tas arī nav nepieciešams. Pavisam netālu nokrīt vīrieša degošais mētelis, no kura jau sāk celties pelēki dūmi. Acīmredzot viņš to pamanījās novilkt, pirms uguns paspētu pārlekt uz viņu pašu. Tam seko vēl viens neapmierināts ņurds. Šoreiz es uzdrošinos uzmanīgi izbāzt galvu no galdapakšas un sastopos ar asinis stindzinošu skatu - Dominiks zaudē.

Plikpauris guļ uz grīdas pretī kādreizējām stikla durvīm, kuru tur vairs nav. Pat cauri rokera jakai sūcas asinis, ļaujot noprast, ka stikla sprāgšana sasniedza viņu nesagatavotu. Ar to arī mūsu pārākums beidzas. Gan Džonatans, gan rudmatis ir pie samaņas. Pat vairāk, viņi šobrīd bombardē Dominiku ar visdažādāko maģiju. Viņa virzienā lido desmitiem burvestību, kuru uzdevumi man pat nav skaidri. Pagaidām vīrietim izdodas tām turēties pretī ar man jau zināmo barjeru, taču es pat no savas vietas redzu, ka tas nav uz ilgu laiku. Viņš izskatās pārguris un bezspēcīgs, uz kakla un sejas rēgojas sviedru lāses, it kā viņš būtu pavadījis vairākas stundas sporta zālē. Vīrietim atraidot kārtējo burvestību, viņš pagriež seju pa kreisi, ļaujot man saskatīt nepārāk iedvesmojošu skatu - asinis. Tās notek gar visu labo sejas pusi un plūst no vairākām brūcēm vienlaikus. Cope ir izjukusi un tagad viena no brūno matu šķipsnām ir nokrāsojusies tumšāka, saulē tā atspīd zeltainā krāsā. Katru reizi, kad Džonatans rada kādu man svešu maģiju, skolotājs sakož zobus. Acīmredzot tas ir kas īpaši spēcīgs. Ja es kaut ko tūliņ neizdomāšu...