SVEŠS MANTOJUMS

143

*Dominika skatapunkts*

Aukstais, drēgnais gaiss pavēsta par manu atrašanās vietu vēl pirms es paspēju atjēgties no teleportācijas. Saulaino, gaišo Brazīlijas ainavu nomaina pelēkzila krāsu palete, kurā nav pat mājiena uz sauli un tās eksistenci kā tādu. Man nav vajadzīga pat sekunde, lai saprastu, kur tieši atrodos, kas mani gaidīs tālāk un kā man nonākt līdz pilij. Es šo vietu skaidri atceros. Atceros gluži tāpat kā suns vienmēr atcerēsies savu pāridarītāju sejas, pat ja paies desmitiem gadu.

Es novēršos. Man nav nekādas vajadzības pētīt apkārtni, es to pārzinu. Tā vietā es pārliecinos, ka visi ir teleportējušies šurp. Skatiens brīdi uzkavējas pie Daniela, kuru es ņēmu šajā uzdevumā visai negribīgi. Puika izskatās kā zīdainis pieaugušo vidū – mazs, vārgs un nespējīgs noslēpt satraukumu savā sejā. Ja viņš nebūtu viens no spēcīgākajiem magiem un Dementjevu laikapstākļu kontrolēšanas spējas mantotājs, es viņu bez mazākajām šaubām atstātu klanā. Tagad viņš var būt noderīgs. Man gan nākas reizi no reizes sev atgādināt, ka es viņa vecumā biju tieši tāds pats un joprojām esmu dzīvs – tātad arī viņš izdzīvos.

- Damian, mums trūkst viens pāris! – Kāds man blakus nočukst. Es tūliņ paceļu pirkstu, apklusinot runātāju. Andrē palika pie vārtiem, tātad teleports pēc brīža būs te.

Tik tiešām, pēs īsas sekundes es ieraugu kā kāds Salvadoru mags parādās... virs mums, straujā tempā tuvojoties zemei. No viņa mutes paspēj izlauzties kliedziens, kad es aizsūtu viņam pretī vienlaicīgi divas maģijas – skaņas absorbētāju un gaisa vilni, kas padarīs nonākšanu uz zemes ne tik traumējošu. Pārējie izskatās satraukti par biedru, acumirklī metas pie manis, bet mani vajā viena doma – kāds varēja dzirdēt kliedzienu. Ir vēl par agru atklāt mūsu atrašanos šeit. Sakniebis lūpas es pārtraucu pārējo satrauktos čukstus un mēmi norādu, lai viņi seko man.

Teitu teritorija ir iedalāma divās daļās – karaliskās ģimenes pilsētā un pārējo cilvēku pilsētā. Es pavadīju visu savu bērnību tieši šeit – pilī un tās apkārtnē, bēgot no pārējo acīm dārzā vai pagrabstāva noliktavās. Godīgi sakot, es nebiju plānojis šeit atgriezties, bet dzīvei savi plāni. Mazliet pieliekušies mēs dodamies aizvien tuvāk un tuvāk pilij, mūsu apveidiem slēpjoties aiz statujām, kokiem un krūmiem, kuri jau labu laiku kā ir nometuši lapas. Mans prāts vienlaicīgi vēro apkārtni un dodas ceļojumā uz dzīvām dvēselēm šajā teritorijā. Pilī ir vismaz 20 cilvēki, ārā... ārā, burtiski aiz stūra, sēž mana māsa, kuru neesmu redzējis 17 gadus. Uz īsu brīdi es pilnīgi aizmirstu par nepieciešamību kustēties tālāk un apstājos, ieslīgstot viņas apziņā.

Viņa ir mainījusies. Protams, savādāk nemaz nevarēja būt. No mazās meitenītes ir izaugusi sieviete ar skaidru un domājošu prātu. Esmu bijis tik daudz dažādās apziņās, ka jau sen esmu zaudējis skaitu, bet reti var sastapt ko tādu. Viņa ir satraukta, viņa pārdzīvo par to, ka visi viņas ģimenes vīrieši šobrīd ir Salvadoru klanā, bet tajā pašā laikā es jūtu no viņas nākošu neapmierinājumu – viņa neatbalsta tēva un brāļa idejas, viņa ir miera pusē, viņa negrib piedzīvot neko no visa notiekošā. Mana māsa ir izaugusi par īstenu pacifisti. Laba īpašība cilvēkam, slikta – magam. Es jūtu to mieru, kuru viņa izstaro – tāds mags nav dzīvotājs. Par to skaidrāk par skaidru runā arī maģiskās rezerves, kuras ir vājākas pat par tiem, kuri nekad nav atņēmuši spējas citiem. Ja šis klans nelaupītu citzemniekus, neatņemtu to maģiju, tādi būtu viņi visi – incestu un tuvu asinsradinieku bērni nav spēcīgi. Šajā klanā tādi ir gandrīz visi. Neskatoties uz to, es nespēju nejust patīkamu siltumu pakrūtē. Bērnībā tieši māsa bija mans vienīgais draugs, viņa pasargāja mani no salūšanas. Kad es aizgāju... es biju drošs, ka manu radinieku inde atradīs savu vietu arī viņas dzīslās. Redzēt pretējo ir vairāk kā patīkami.

- Damian! – Kāds netālu nošņācas, pievēršot manu uzmanību. Izsekojot runātāju izstieptajam rādītājpirkstam es ieraugu ne to labāko skatu – pa galveno ceļu pils virzienā dodas paliela cilvēku grupa, galvenokārt sievietes. Mentālā maģija acumirklī pārslēdzas uz viņām.

Sapulce, tiešā translācija no Salvadoru klana. Viņas sekos līdzi notiekošajam, sekos līdzi savu tuvinieku sakāvei.

Ideāli.

Smīns atrod savu vietu uz manām lūpām.