SVEŠS MANTOJUMS

8

- Centies viņu nenogalināt. – Arvis klusi nočukst, krāmējot somā grāmatas. Es vien aizkaitināti paķeru savu kontroldarba lapu un vēlreiz to uzlūkoju, mēģinot saprast par ko taksists šeit būtu varējis piekasīties. Nekā. Atbildes ir īsas un konkrētas. Par ko gan viņš tik ļoti mani ienīst? Es samaksāju par braucienu, pat atlikumu nepaprasīju!

Man garām paiet pēdējais klasesbiedrs, un pēc brīža es jau dzirdu durvis aizverāmies. Kņada acumirklī noklust, paliekot par otrā plāna troksni – tagad es saklausu vien pašas soļus, tuvojoties skolotāja/taksista galdam. Vīrietis izliekas mani nemanam pat tad, kad es nostājos tieši iepretim. Acis ir piekaltas datora ekrānam, it kā tajā būtu redzams kaut kas diži interesants. Mans aizkaitinājums līdz ar to tikai aug.

Es pagaidu sekundi, divas, tomēr līdz ar to pacietības mērs izsīkst, un es demonstratīvi nolieku kontroldarba lapu priekšā datora ekrānam. Kādi brīnumi – viņš mani tomēr ievēro!

- 28 pareizas atbildes, 2 kļūdas. – Es norādu, it kā viņš nemaz to nezinātu. Spriežot pēc atzīmes, tā tik tiešām ir. – Par to pienākas deviņnieks. –

Dominiks nopūšas un satver manu lapu, vienlaicīgi atkrītot tālāk savā datorkrēslā. Uzvedība ir tik mierīga un nepiespiesta, ka man gribas sākt ārdīties.

- Pienāktos, ja vien es neredzētu tevi špikojam. – Vīrietis nosaka un paceļ zeltaini brūnās acis pret mani. Es, savukārt, labu brīdi pat pakustēties nevaru. Špikoju? Vai viņš būtu iespiedis galvu takša durvīs? Cita izskaidrojuma tādam apgalvojumam man nav.

- Jūs pats lieliski zināt, ka mans blakussēdētājs neuzrakstīja uz savas lapas neko, izņemot savu vārdu. –

Pašas balsī es skaidri uztveru aizkaitinājumu, kurš ar katru vārdu kļūst aizvien labāk izšķirams. Bez šaubām, mans "skolotājs" to nepalaiž garām, tomēr seja paliek tikpat pretīgi mierīga. Nekad nebūtu domājusi, ka to teikšu, bet pat vecais āzis Vīgants bija labāks par šo mērgli copē.

- Es nerunāju tikai par tavu blakussēdētēju. Tu norakstīji no visiem, kas sēdēja tavā tuvumā. – Dominiks turpina, nosviezdams lapu uz galda.

No tādas netaisnības asinis dzīslās sāk mutuļot. Kāda špikošana!? Drīzāk viņš pats ieguva pedagoģijas diplomu pateicoties špikošanai, jo tikai pēdējais idiots varētu teikt, ka es kaut ko norakstīju. Situācija muļķīgā kārtā atgādina tās reizes, kad mamma tevi vaino tajā, ko neesi darījis, un nekādi argumenti nelīdzēs mainīt viņas nostāju.

Nespēdama noturēt savas dusmas, es pārtulkoju visas tās lamas, kuras iekšpusē kliedz, pieklājīgākā versijā. Lieki teikt, ka diez ko labi tas neiznāk. – Vai skolotāju medicīniskajā komisijā ir pārbaudes pie acu ārsta? Vai trakākajā gadījumā pie psihoterapeita? -

Dominiks samirkšķina acis... Reizi, divas... Nekādas reakcijas! It kā es nebūtu izdvesusi ne skaņu! Sasodīts!

- Jūs ieliksiet manu deviņnieku vai arī es došos taisnā ceļā pie direktores. – Pēc brīža nosaku, balsij skanot pārsteidzoši salti un pārliecināti. – Viņa ir informēta par manām sekmēm vēsturē un... -

- Uz priekšu. – Vīrietis mani pārtrauc pusvārdā un pieceļas kājās. Pāris lieli soļi un viņš jau ir apgājis apkārt galdam un tagad no augšas uz leju uz mani lūkojas. – Es nelikšu deviņnieku skolniecei, kura neko nejēdz no mana priekšmeta un pat nespēj pieņemt savu zaudējumu. Meitenīt, atzīsti, ka neesi tik gudra kā tev pašai šķiet, un dzīve kļūs vieglāka. –

Kretīns! No situācijas negodīguma gribas kliegt, ārdīties un lidināt visus apkārt esošos priekšmetus. Uztaisīt sasodīto tornado un likt tam izgaist kopā ar šo idiotu! Viņš tikko savā pieklājīgajā manierē pateica, ka esmu stulba, lai arī pēc visa notiekošā varu droši teikt, ka viņš ir sajaucis mani ar sevi pašu. Lieta pat vairs nav atzīmē, bet gan tajā, ka skolotājam nav taisnība, bet viņš akli to ignorē, uzskatīdams sevi augstāku par skolēniem.

- Ne jums spriest par manām prāta spējām! Pie iepriekšējā skolotāja... –

Pusvārdā mani pārtrauc pašas ķermenis, kurš acīmredzot no dusmām ir mazliet nojūdzies. Nekā savādāk es to nevaru raksturot, jo sajūtas ir pārāk dīvainas, lai tās varētu nosaukt par normu. Rodas iespaids, ka manī ir okeāns, kurā ir pacēlušies augsti viļņi un tagad tie plūst no pakrūtes uz visām pusēm, sūtot pašai neizprotamus signālus. Šķiet, viss ķermenis pulsē. Vēl jo vairāk, es jūtu, ka tā tam nepavisam nav jābūt (pārsteidzoši, vai ne?). Notiekošais liekas nepareizs, un teju zemapziņas līmenī es cenšos to apstādināt. Diemžēl, bez īpašiem rezultātiem.

- Tev... – Dominiks iesāk, taču tiek pārtraukts ar veselu lērumu neciešami skaļu blīkšķu. Manām ausīm, kuras bija radušas tikai pie skolotāja klusās balss, tas sagādā gandrīz vai fiziskas sāpes. Par laimi, tas netraucē maniem refleksiem nostrādāt – es paraujos tālāk no skaņas un tas izrādās tieši laikā, lai izvairītos no sejā lidojošas grāmatas.

KO???

Pavērusies turp, es ieraugu grāmatas. Daudz grāmatu. Blīkšķi ir apklusuši, tagad atklājot iemeslu - tās visas ir izmētātas uz grīdas, bet plaukti ir tukši kā izslaucīti. Es varu apzvērēt, ka vēl minūti atpakaļ tas tā nebija. Nedroši sperdama soli tuvāk, skatienam paveras visa postāža pilnā mērā... Vairums grāmatu atrodas metra attālumā no skapjiem, taču dažas ir tikušas līdz pat otram klases galam – man un Dominikam. Skolotājam rokās ir plāna enciklopēdija par mūmijām. Acīmredzot viņš to noķēra, kad tā lidoja viņam virsū.

Lidojošas grāmatas... Baidos, tam mani dzīve negatavoja.