SVEŠS MANTOJUMS

137

Es esmu gatava apzvērēt, ka vien nesen es atrados sapnī/vīzijā, kurā skaidri redzēju, ka Dominiku nogalina... vai vismaz plāno to izdarīt. Es biju droša, ka tas notika, jo viņam gluži vienkārši nebija citu alternatīvu.

Tagad viņš ir manu acu priekšā, dzīvs. Es jau būtu nodomājusi, ka manis redzētais ir halucinācija vai arī Teitu klanā iemaldījās kāds Kongo mags, kurš pieņēma Dominika veidolu, bet nojausma saka priekšā, ka tas ir mans Dominiks. Viņš ir tieši tāds pats kā sapnī – asiņains un izmocīts, bet zeltainajās acīs ir lasāms viņam tik raksturīgais spēks. Viņš ignorē visas sāpes.

Vīrietis ierauga mani vēlāk nekā es viņu. Kad mūsu skatieni sastopas, tā ir kā starta zīme, kura liek man strauji norauties no vietas, lai mestos pie viņa.

- Es domāju, ka Džonatans tevi nogalināja! – Pārbiedēti iesaucos, trīcošām rokām satverdama viņa plaukstu savās. No griezuma joprojām aumaļām tek asinis, tās joprojām ir izteiktā zelta krāsā, viņa dzīslās joprojām plūst maģija. Mans prāts gluži vienkārši nespēj saprast notiekošo. – Kas notika? Viņš taču... Džonatans tev atņēma spējas...

Dominiks vieglītēm sarauc pieri. Tajā laikā, kad manas rokas trīc kā pēc kārtīgas alkohola pudeles, bet vārdi ir saraustīti un neižšķirami, pats vīrietis ir pārsteidzoši mierīgs.

- Kā tu to zini? – Netālu atskan jautājums. Man nav turp jāskatās, lai zinātu, ka runātāja ir Mariana. Arī Dominika acīs ir mēms jautājums.

Ja jautātājs būtu kāds cits, es visticamāk atbildētu, bet tagad es vien noignorēju viņas teikto un pievēršu acis Dominika tik ļoti cietušajam ķermenim. – Tevi ir jāizārstē.

Pēdējās dienās mags bija sācis mani apmācīt maģiskajā ārstēšanā. Progress nav diez ko liels, taču es to ignorēju, šobrīd pat maza palīdzība nenāks par sliktu. Dominiks var tēlot no sevis varoni, kuram nesāp, bet es skaidri atceros visu vīzijā redzēto. Viņam sāp.

Man par pārsteigumu, mags pārtrauc manus pūliņus jau pašā sākumā. Es paspēju vien iedomāties kā viņa brūces sāk dzīt, kad viņš strauji atrauj roku un visai stingrā tonī norāda, ka tas var pagaidīt un tagad ir svarīgākas lietas darāmas. Viņa skatienā es varu lasīt, ka viņš domāja vien to, ko teica, un nekādi nevēlējās mani aizskart, tomēr es jūtos kā mazs kucēns, kurš pārāk centās iegūt saimnieka uzmanību un viņš vienkārši atgrūda to tālāk, lai tas nemaisās pa kājām.

Dominiks brīdi vēro mani, kā apdomādams kaut ko, tad strauji pievēršas pārējiem telpā esošajiem. – Es esmu uzzinājis Teitu uzbrukuma plānus. Šodien pat ir jāizlemj par mūsu iespējām atbildēt, jo laika tiešām nav daudz.

Ar šiem vārdiem pietiek, lai es pilnīgi aizmirstu par visu iepriekš notikušo. Laika nav daudz? Es zināju, ka Teiti agri vai vēlu uzbruks, bet tagad, kad to paziņo tik atklāti, es sajūtu baiļu pavedienus iezogamies apziņā. Īsts karš. Es būšu karā. Izklausās pilnīgi absurdi.

- Džonatans un Henrijs var mainīt savus plānus. Tu pazudi viņu acu priekšā, viņi noteikti zina, ka lasīji viņu domas. – Andrē piebilst, viņa gandrīz melnajām acīm sastopoties ar Dominiku.

- Nē. – Mags uzreiz atraida šos vārdus. – Es pavadīju Džonatana galvā krietnu laiciņu, viņš nepārprotami uzskatīja, ka es neesmu spējīgs izlasīt domas tādā stāvoklī. Mans brālis vienmēr ir vērtējis mani pārāk zemu. Viņš pat nepieļāva tādu iespēju.

Andrē īsi pamāj, acīm tomēr paliekot domīgām. Šķiet, es pat manu tajās nedrošību. Būtībā, to var redzēt visu klātesošo acīs. Lai arī Salvadori ir zināmi ar savu ugunīgo raksturu, neviens negrib zaudēt savus tuviniekus karā. Viena lieta ir ik pa laikam strīdēties, bet pavisam cita – cīnīties uz dzīvību un nāvi.

- Mums ir pāris dienas laika, lai sagatavotos. – Dominiks izdveš, pietraušoties kājās. Magam nākas pielikt visu gribasspēku, lai neizrādītu sāpes. – Ir pēdējais laiks ķerties pie lietas.

Šajā jautājumā mūsu domas atšķiras. Pat ļoti.

Pirms viņš ir paspējis spert kaut soli tālāk, es uzlieku vienu roku viņam uz krūtīm, tādējādi nobloķējot ceļu. Vīrietis nesaprotoši paveras uz mani. Tagad, atrodoties viņam tik tuvu, es jau atkal saprotu, cik īsiņa esmu. Viņš ir gandrīz galvas tiesu garāks un man nākas skatīties uz augšu, lai varētu redzēt viņa seju un milzīgo brūci pa visu vaigu. Šķiet, mani tā satrauc vairāk nekā viņu pašu.

- Pirmkārt, tu man apsolīji atgriezties pēc divām stundām, bet parādījies vien tagad, kad krietna daļa manu nervu šūnu ir gājušas bojā. Domāju, esmu pelnījusi paskaidrojumu. Kas īsti notika un kā tu nokļuvi šeit ar visu savu maģiju un dzīvs?

Uz īsu brīdi esmu droša, ka Dominiks mani noignorēs, tas būtu viņa garā, bet tad, kad mūsu skatieni sastopas, viņš mazliet "atkūst" un padevīgi nopūšas. Uzmanīgu kustību vīrietis noņem manu plaukstu no viņa krūtīm un satver to ar savām. Acis paliek nemainīgi piekaltas man. – Es tik tiešām cerēju, ka man izdosies iztikt ar pirmo plāna variantu, kurš aizņemtu vien divas stundas, bet, protams, vienmēr ir jāparedz, ka viss neies tik gludi kā gribētos. Tu izskatījies pārāk satraukta, lai es tev pavēstītu par otru plānu.

Super. Es tik daudz stresoju, jo viņš negribēja, lai es stresoju. Loģika šajā vīrietī ir dominējoša, to var just, vai ne?

Lai nu kā, es neko nesaku un turpinu nogaidoši viņu vērot. Es viņu nekur nelaidīšu pirms nedzirdēšu visu stāstījumu. – Es biju plānojis vienkārši paslēpties pilī un noklausīties sarunas, bet visai drīz kļuva skaidrs, ka ar to nepietiks. Skaidra lieta, ka neviens nestaigāja pa pili un neapdomāja visu plānu. Tādēļ es ļāvu sevi noķert, piekaut līdz stāvoklim, kad citi magi vairs nespētu izmantot maģiju, un izmantot to, lai uzzinātu visus plānus no Džonatana.

Brīdi valda klusums, mums abiem vērojot viens otru. Viņš ļāva sevi piekaut? Manā galvā tas ir visstulbākais iespējamais lēmums, bet vīrietis tajā laikā runā tā, it kā tas nebūtu nekas īpašs. Es laikam kaut ko nesaprotu...

- Tādēļ tu viņu speciāli vedi ārā no pacietības un visu laiku jautāji par mani un Salvadoru klanu? – Jautāju, lai arī skaidri zinu, ka šobrīd atklāju pati sevi. Es redzēju vīziju, tagad visi klātesošie to zina. – Tu pats biji teicis, ka ir krietni vieglāk izlasīt cilvēka domas, ja viņš izjūt spēcīgas emocijas. Tu liki viņam domāt par Salvadoriem, par viņa plāniem uz mani, lai viņa galvā atkal parādītos kara plāns...

Dominiks viegli pasmaida. – Tieši tā.

Pēc šiem vārdiem viņš atlaiž manu plaukstu, kuru visu šo laiku bija turējis, viegli noskūpsta manu pieri un pasaka, ka saruna beigusies un ir laiks ķerties pie nopietnajām tēmām.

Kas gan var būt labāks? Sarunas par cita klana iznīcināšanu ir labākais iespējamais temats.

Super.